Ko sola baleta ainas ar XX gs. komponistu mūziku?
Rosinošas fantāzijas par programmatiski spilgtajiem un asociatīvajiem muzikālajiem Igora Stravinska Pulčinellas un Nikolaja Sideļņikova Krievu pasaku tēliem - būs iespēja saredzēt mūziku». Balets vienmēr ir rosinošāks un saistošāks par «tīru» koncertu.
Kas tevi saista pie mums mazzināmā N. Sideļņikova Krievu pasakās?
Ļoti spilgtā, neparastā, tēlainā mūzikas valoda! Ar deviņu daļu koncertu divpadsmit solistiem Krievu pasakas un citu viņa daiļradi (Romansero par mīlu un nāvi korim) iepazinos jaunības studiju gados Maskavā 80. gados. Sen gribēju rast iespēju tos atskaņot, esmu pateicīgs Maskavas konservatorijas kompozīcijas katedras vadītājam A. Čaikovskim par sarūpēto un atgādāto nošu materiālu, jo notis no Krievijas ir liela un komplicēta problēma.
Jau ilgi sadarbojies ar Tāli Silu?
Kopš M. Lasmaņa baleta Sniegbaltīte un septiņi rūķīši iestudēšanas laikiem. Sadarbība ir ļoti radoša. Idejas jau ir par jauniem uzvedumiem, turklāt tādiem, kas nav gluži baleti (ko var noskatīties operā), bet gan mūsu kopīgie «autorprodukti» ar ļoti spilgtu un teatrālu mūziku.
Uzrunāt bērnus ir tavs aicinājums?
Vadīt bērnu koncertus mani uzaicināja toreizējais LNSO direktors Ints Dālderis 2007./2008. gada sezonā, un to daru jau piekto sezonu. Pietiekami zinu arī krievu valodu, lai vadītu koncertus arī šai auditorijai, turklāt pamatā nodarbojos ar pedagoģisko darbu gan vidusskolā, gan augstskolā, līdz ar to kontakti ar bērniem un jauniešiem man nav sveši.
Esi izdibinājis, kā viņus ieinteresēt par klasisko mūziku?
Koncerti domāti ne tikai bērniem, bet arī viņu pieaugušajiem pavadoņiem. Daudz ko stāstījumā adresēju tieši viņiem, lai vēlāk mājās viņi varētu pārrunāt dzirdēto, jo bērnu vislabāk pazīst vecāki. Tāpat kā jāzina sarunu valoda, jāsaprot arī mūzika. Klasiskā mūzika nav nekas sarežģīts, ja vien saprot mūzikas valodu, kurā tā uzrunā. Tie, kas ar interesi klausās bērnu koncertus, pēc tam arī citādi vērtē akadēmiskos koncertus.