Ja visi turēsies noslēgtā memoranda ietvaros, tad tas būs uz ilgāku laiku. Un tas nāktu tikai par labu kultūrai, jo šādi iracionāli skandāli kultūrai kaitē.
Memoranda būtiska sastāvdaļa ir papildu līdzekļi kultūrai, vai nevar būt tā, ka solījumi izčākst un konflikts atkal uzgail ar jaunu spēku?
Tas atkal vistiešākajā veidā ir saistīts ar politisko gribu. Kā arī ar apziņu par to, ka krīzes laikā kultūrai budžets tika samazināts par 54%, un pakāpeniski ļoti maz no tā ir atgūts. Patiesībā lūgums palielināt finansējumu kultūrai - tā ir objektīva nepieciešamība. Jo kāpēc Latvija ir Latvija? Tāpēc, ka te runā latviski, un tāpēc, ka te ir latviešu kultūra. Bet es nedomāju, ka šis konflikts, kuru es saucu par iracionālu, bija tik daudz naudas dēļ. Jo vissmagākajos laikos ar kultūras darbiniekiem ir iespējams jēdzīgs, saprātīgs dialogs.
Gads ir pagājis kopš prezidenta Valda Zatlera rīkojuma nr. 2 - kādi ir ieguvumi un kādi zaudējumi?
Galvenais ieguvums ir tas, ka Saeimā pastāv tā koalīcija, kas sevi sauc par tiesisko koalīciju. Nevis ēnu koalīcija, kas bija izveidojusies starp zemniekiem, Saskaņu un Par labu Latviju, kuras kliedzošākais pliķis sabiedrībai sejā bija aiziegums izdarīt kratīšanu pie Aināra Šlesera. Domāju, ka tas bija pareizs lēmums, jo pretējā gadījumā Latvijas demokrātijas diskreditācija būtu turpinājusies. Tomēr gribu uzsvērt, ka tādi lēmumi kā reklāmas aizliegums pirms vēlēšanām televīzijā un radio, kas šobrīd tiek apspriests, KNAB vadītāja ievēlēšana, atklātie balsojumi par amatpersonām, kapitālsabiedrību pārvaldības koncepcija, droši vien vēl citi - tie nebūtu iespējami pie iepriekšējā izkārtojuma Saeimā. Tāpēc es domāju, ka rezultāts ir labs, protams, var rasties jautājums par paša Zatlera partijas likteni. Man liekas, ka to ietekmēja divas lietas. Veidot valdību pretēji tai pilnīgi skaidrajai un dzelžainajai loģikai, kas izrietēja no vēlētāju gribas. Tas bija mēģinājums ievilkt Saskaņu valdībā. Un es domāju, ka cilvēki to atceras un vēl jo vairāk referenduma kontekstā. Bet ir vēl otra lieta. Man liekas, dziļi mentālajā apziņā ir iegūlies mīts par komunismu, ka vēl te pēdējo reizi ir jāsasprindzinās un tad gan - tad vairs problēmu nebūs. Problēmas būs vienmēr. Un man liekas, šī te vilšanās izriet no ilūzijas, ka tagad taču vajadzēja ienākt tiem, kas atrisina visas problēmas. Bet tā nebūs nekad. Politika ir tam, lai menedžētu sabiedrības nākotni. Un tā vienmēr var būt savādāka nekā tagad.
Kas ir pamata problēma, ko vēl nav atrisinājusi pašreizējā koalīcija?
Šis jautājums ir plašāks par pašreizējo koalīciju. Mēs šodien runājam par Latvijas izrāvienu - par ekonomisko izrāvienu. Man šķiet ļoti svarīgi, ka ir jābūt skaidrai apziņai, ka izrāvienam ir jābūt iekļaujošam. Ja tas būs izrāviens, kas beigās būs tāds kā biznesa tramplīns, lai pēc tam aizlēktu uz kādu ekonomiski bagātāku vidi, tad tas pārāk maz dos Latvijai.
Paskaidrojiet šo «iekļaujošo ekonomikas izrāvienu» - ko jūs ar to domājat?
Ir ļoti svarīgi, ka pašlaik topošajā Nacionālajā attīstības plānā sadaļā «Cilvēka drošība» viens no pamatpostulātiem ir «piederība Latvijas valstij». Kas veido šo piederību? Diena arī ir ļoti daudz rakstījusi par ilgstošajiem bezdarbniekiem, kurus ir sarežģīti atgriezt darba tirgū. Cilvēkus, kuri nupat ir izkrituši no šī tirgus, ir daudz vieglāk atgriezt. Mūžizglītības jautājumi. Tas, vai izglītības sistēma Latvijā dod visiem bērniem vienādas izejas pozīcijas.
Vai iekļaujošais izrāviens nozīmē arī integrācijas jautājumu risināšanu?
Protams. Ja sabiedrībā pastāv iekšēja spriedze, kas gruzd un tad negaidīti parādās, reizēm rodas šaubas, vai Latvija ir laba zeme, kur dzīvot. Tāpēc tā integrācijas politika, par kuru es runāju, nenozīmē tikai mazākumtautību vai imigrantu iekļaušanu sabiedrībā. Saliedēta sabiedrība nozīmē, ka šeit, Latvijā, labi jūtas arī latvieši. Tā ir daļa no integrācijas pamatnostādnēm. Un šī sajūta pamatā ir jāstiprina.
Šobrīd ir radusies iniciatīva par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Vai tas palīdzētu integrācijas jautājuma risināšanai?
Ziniet, ja nebūtu Uzvaras pieminekļa, tiktu atrasta cita vieta. Protams, ir zināma jēga, ka bijušos diktatoru simbolus nojauc. Pēc Otrā pasaules kara neatstāja, teiksim, Hitlera piemiņas akmeni. Tomēr Uzvaras pieminekļa nojaukšana tikai dotu iemeslu konfrontācijai. Un mēs redzam, ka ekstrēmisti pašlaik to meklē visdažādākajos veidos. Man par brīnumu tika atrasts veids, kā piekasīties pat brīnišķīgajam maizes cepējam Skauģim.
Intervēja Andrejs Panteļējevs, sagatavoja Sandris Točs