Tomēr biežāk nelaime slēpjas cilvēku neprasmē apieties ar naudu, un par iemeslu tam ir elementāra vieglprātība un nemērīgs optimisms vai nezināšana, neizpratne par budžeta veidošanu un citiem ekonomikas stūrakmeņiem. Ja aušību kā rakstura īpašību diemžēl «ārstē» tikai rūgta personīgā pieredze - ja vispār! - , tad nezināšanu vismaz ir cerība novērst ar mācīšanu un mācīšanos.
Jau gadu desmitiem pasaulē šim mērķim kalpo izvērstas institūcijas - valsts un privātās. Krievijā valdība nesen pat noorganizējusi speciālu vilciena sastāvu, kas vadāja pa lielākajām pilsētām apkārt ekonomistus un finansistus, lai tie mācītu tautu: pa dienu rīko seminārus un konsultācijas, pa nakti guļ un brauc uz nākamo vietu. Līdzīgi - tikai pārvietojoties ar autobusiem - gadiem ilgi Amerikā darbojas arī Latvijā pazīstamais mecenāts Džons Braients. Samērā nesen beidzot arī Latvijā tapis kaut kas līdzīgs - Swedbank Privātpersonu finanšu institūts (PFI), kas pēta vietējās sabiedrības izglītotību, attieksmes, tendences un sniedz padomus finanšu plānošanā. Žēl gan, ka tik vēlu, patiesībā - pat pārāk vēlu, turklāt institūts nav Latvijas iniciatīva, bet mātesbankas līdzīgas institūcijas tipveida pārnesums. Latvijas iedzīvotāju - un elite ir tautas daļa - pavārgā pilsoniskā apziņa kombinācijā ar aplamo koncentrēšanos uz tūlītēju labumu (vai «labumu») līdz šim ļāvusi tikai kauties ar sekām. Tas, protams, novārdzina gan cilvēkus, gan ekonomiku, turpretī kritiska plānošana nodrošina ar reālu varu - ar naudas varu vislabākajā nozīmē. Ne velti angliski finanšu izglītotību tieši tā sauc - par financial empowerment, par finanšu varas došanu.
Šajā vēlamajā virzienā raudzījušies arī PFI konferences Privāto finanšu attīstība Latvijā - ekonomiskās stabilitātes garants dalībnieki, tostarp Valsts prezidents. Vērā ņemams ir Valda Zatlera uzstādījums par nepieciešamību finanšu izglītotību iekļaut vispārējās izglītības sistēmā, pēc iespējas agrāk un izvērstāk skaidrojot ekonomikas pamatus bērniem. Tomēr ne mazāk svarīga līdzās šai būtībā pozitīvajai nostādnei ir arī negatīvā - par naudas destruktīvo ietekmi, ko labi raksturo prezidenta teiktais par bezatbildības spirāli: amatpersonas bezatbildīgi attiecas pret valsts naudu, un tauta seko saviem priekšstāvjiem. Un tā nav «tukša moralizēšana» vai kas tamlīdzīgs, bet gan vecais nelabais jautājums par valsts un pašvaldību «biezā gala» atalgojuma samērīgumu ar paveikto. Varētu pat teikt, ka tas ir jautājums par atalgojuma robežu, aiz kuras gūstamā naudas masa iedarbojas destruktīvi uz vēlamo mērķu sasniegšanu.
Risinājums tam nav vienkāršs, un apelēšana pie saprātīguma un samērīguma šķiet pārāk izplūdusi, tomēr problēma ir akūta un risināma steigšus. Šonedēļ uz to norādījusi arī cita augstākā amatpersona - Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Sarunā ar Valmieras uzņēmējiem viņš ļoti skaidri uzrādījis Latvijas politikas lielo trūkumu: tā ir reflektīva, pasīva un reaģē tikai uz ārējiem kairinājumiem, nevis aktīvi plāno darbību un realizē kaut kādu proaktīvu stratēģiju.
Iemesli tam ir vairāki, bet svarīgākais ir Ilmāra Rimšēviča teiktais par nesenajiem salīdzinoši treknajiem gadiem. Tieši valsts sektora bezatbildīgās algu politikas dēļ radās algu burbulis, kad ne tikai mazkvalificēti strādnieki saņēma nesamērīgas algas, bet arī darba ražīgums un kvalitāte ne tuvu neatbilda uzpūstajām izmaksām. Tad arī bankas prezidenta teiktais pauž plašu tautas slāņu noskaņojumam atbilstīgu spriedumu par daudzu - pārāk daudzu - valsts un pašvaldību sektorā strādājošo nesamērīgo atalgojumu.
Pēc klasiskiem ekonomikas kritērijiem, materiālai stimulēšanai vajadzētu veicināt arī strādājošo atdevi, tomēr Latvijas iepriekšējo gadu piemērs rāda arī citu sakarību: nesamērīgi pārmaksājot, ražīgums un darba kvalitāte krītas. Šādā situācijā iepriekšējais klasiskais stimulēšanas risinājums vairs nedarbojas, lai gan tas kā arguments tiek piesaukts atkal un atkal. Valstij trūkstot profesionāļu, tāpēc nedrīkstot būtiski samazināt birokrātu un kapitālsabiedrību aparatčiku atalgojumu. Tomēr mūsu ačgārnā situācija ir tāda, ka pārliekais atalgojums demoralizē jau tā neaptēstās amatpersonas, kam apētīte aug ēdot un kas stagnē uzņēmumus, nozares un valsti. Tāpēc tikai ar mācīšanos par naudu mēs neiztiksim. Ir nepieciešama arī ne viena vien pārmācīšana un stingra atalgojuma politika turpmāk.