Bet. Ir otrdiena, pulkstenis seši vakarā. Uz Pēterbaznīcu plūst ļaužu straumīte. Pārsvarā cilvēki ar sirmu galvu un spieķīti rokās. Nē, šeit nenotiek kārtējais dievkalpojums. Nācēji zina, ka tiek gaidīti, lai gūtu bez maksas vai pret niecīgiem ziedojumiem kādu skaistu, skanīgu koncertu. Šādi koncerti te notiek reizi nedēļā, un to organizatore ir Pēterbaznīcas ilggadējā, vienīgā direktore Marianna Ozoliņa.
Dievišķs skaitlis
Šīm muzikālajām otrdienām rit 19. gads. Īpašs. Jo šis ciparu salikums astroloģiski ir dievišķais skaitlis. Zīmīgi - arī pati baznīca stāv Skārņu ielas 19. numurā. Novembrī būs nozīmīga jubileja.
«Tas bija 1993. gada novembris. Diezgan depresīvs laiks dabā un sabiedrībā. Notika lielas izmaiņas valstiskā mērogā, daudzi zaudēja darbu. Vienīgo izeju viņi saredzēja ubagošanā uz ielām. Arī es reizēm iemetu lūdzējiem pa kādai artavai, bet sapratu - visiem nepietiks. Tautai jāpalīdz citādi, kardinālāk,» atceras Marianna. To, ko viņa varēja dot, - mazliet kultūras. «Ir jābaro cilvēka gars, lai viņam vieglāk būtu pārciest materiālās grūtības.» Ienākusi prātā ideja rīkot koncertus tiem, kuri nespēj kultūrai atlicināt ne santīma.
«Šajā dievišķajā celtnē, kur ir vislieliskākā akustika, neparasti skaista zāle, vajadzīga tikai mūzika. Sākumā aizņēmāmies nelielu flīģelīti, vēlāk dāvinājumā saņēmām instrumentu Estonija. Man laimējās - atradu dzirdīgas ausis un pretimnākošas, siltas sirdis Mūzikas akadēmijā. Uz manu lūgumu tūliņ atsaucās toreizējais akadēmijas rektors Imants Kokars, daudz palīdzēja profesore Valda Kalniņa. Viņi sūtīja otrdienās savus studentus, kuri izmantoja šos koncertus kā savas publiskās ieskaites un pat diplomdarbiem.» Savu māku rādījuši instrumentālisti, topošie kordiriģenti, vokālisti; diplomdarbus aizstāvējuši Māris Sirmais, Kristīne Gailīte. Šajā svētnīcā pabijuši Māris Villerušs ar saviem audzēkņiem, profesors Švolkovskis. Tagad koncertus sniedz mūziķu jaunākā paaudze - Mediņa un Dārziņa mūzikas skolu audzēkņi, tautas kolektīvi. Un ne tikai. Otrdienās apmeklētājus priecē arī svešzemju mākslinieki no Vācijas, Austrijas, Igaunijas, Zviedrijas, Lietuvas.
«Viņi mūs atrod paši, internetā. Šī skaistā telpa pievelk visus. Protams, viesus izvēlamies ar lielu atlasi. Svarīgs ir priekšnesums, tam jāsaskan ar telpu - jābūt klasiskai vai garīgai mūzikai. Ne tik sen pie mums ciemojās garīgie kori no Gruzijas un Krievijas, mūki no klostera,» stāsta Pēterbaznīcas direktore. Klausītāju neaprakstāmi pozitīvo enerģiju var lasīt viņu apgarotajās sejās, acīs, kas pildās aizkustinājuma asarām. «To sajūtu, kad reizēm aprunājos ar šiem dzīves pabērniem. Daudziem šīs mūzikas pēcpusdienas ir vienīgais gaišais stariņš viņa šābrīža drūmajā dzīves periodā. Pazīstu viņus kā tuvus draugus. Ilgstoši nāca divi bomzīši. Nolika savus maisiņus pie krēsla kājas un aizgrābti klausījās. Tagad palicis viens... Bet nāk atkal citi. Pēteris visus mīļi sagaida.»
Nu kļuva Pētera līgava
Marianna nekad sarunā nesaka «baznīca». Pēteris, Pēterītis. Šis dievnams viņai asociējas ar cilvēcisku būtni - draugu, tuvinieku, mīlamu, žēlojamu, aprūpējamu. Viņu kopdzīve ilgst turpat 40 gadu. No brīža, kad 1973. gadā toreizējās Galvenās arhitektūras pārvaldes priekšnieks Gunārs Asaris uzticēja Mariannai Pēterbaznīcas atslēgas un ieveda jaunajā darba kabinetā, telpā, kura sendienās kalpojusi kā līgavas kapela. Un tā Marianna kļuva, var teikt, par Pētera līgavu.
Tā bijusi liela uzdrīkstēšanās. Jaunizceptā direktore ienākusi ēkā, kas tinusies sastatnēs, malu malās klaudzējuši restauratoru āmuri. Visu klājusi putekļu kārta, milzīgā celtne dvašojusi saltumu...
Daļa zāles vēl bija tērpusies sastatnēs, kad Marianna izdomāja aicināt māksliniekus izstādīt savas gleznas, skulptūras, gobelēnus. Direktore pulcināja ļaudis visos dzīves gadījumos - svētkos, nozīmīgās gadadienās. Arī tad, kad bija piedzimusi Mariannas kārtējā dzejoļu grāmatiņa. Viņas dzeja uzrunā kosmiskās kategorijās. Bet daudzi dzejoļi veltīti sievietes mīļajiem cilvēkiem un - arī Pēterim: «Ar tevi kopā nosirmojām abi, Man galvu sudrabs klāj, tev apsūbējis plecs...»
Pie baznīcas restaurācijas direktorei nācies pielikt arī savu roku un prātu. Neticami, ko viņa ar savu Mežāža enerģiju dabūja gatavu: Maskavas funkcionāriem izlūdzās 32 tonnas vara plāksnes baznīcas jumtam, nez kā sadabūja zemgrīdas līkloču caurules, un beidzot atnāca siltums. Bet dolomīta plāksnes milzīgās zāles grīdas segumam šķita neizdosies sadabūt. Un tomēr - pēc tam kādā brīdī Marianna bija spējusi pārliecināt Tallinas rūpnīcas Igaunijas dolomīts šķietami nepielūdzamo direktoru, un pie Pēterbaznīcas durvīm sāka piestāt automašīnu kravas ar vērtīgo izrakteni. Arī detaļas sapostītā portāla atjaunošanai. Turklāt viens no akmeņiem slēpa Mariannai veltītu minētā direktora atzīšanos mīlestībā. Šī akmenī kaltā vēstule nu uz mūžu sargās ieeju baznīcā...
Divu varu krustugunīs
Senais dievnams kļuvis par nebeidzamas cīņas lauku divām varām - laicīgajai un garīgajai. Katra no tām grib būt īpašniece šai pilsētas dominantei, kā to savā Odā nosaucis Ojārs Vācietis. Un Marianna Ozoliņa visu laiku atradusies šīs cīņas krustugunīs.
«Jā, šis man un Pēterim bija smags laiks. Taču esmu pārliecināta, ka tas reiz beigsies un taisnība uzvarēs. Kultūrai un reliģijai abām ir vieta zem šī jumta, lai kam arī pēc papīriem šī celtne piederēs. Abām taču ir viena misija - kalpot cilvēkiem, stāties pretī tumsai ar garīgumu. Senindiešu valodā vārds «kultūra» nozīmē «gaismas godināšana». Arī es par savas dzīves galveno uzdevumu uzskatu kalpošanu kultūrai. Darīšu to, kamēr spēšu. Mums ir tik daudz darāmā, lai godam sagaidītu 2014. gadu, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras pilsētu,» apņēmības pilna ir direktore.
Bet kā ar dzeju? «Dzeja, protams, top, jo Pēteris mani vienmēr iedvesmo. Pirms kāda laiciņa iznāca mans desmitais dzejoļu krājumiņš. Visu laiku esot šajā arhitektūras pērlē, nevar nedzejot. Dzejas rindas pie manis atnāk pašas, neko nemeklējot un nepiepūloties.»