Gadījumā ja es būtu ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, iespējams, es runātu tāpat kā viņš, proti, atgriezt no Īrijas un Lielbritānijas kādus 100 tūkstošus aizbraucēju ir pilnīgi reāli. Politiķim politiķa valoda. Ja es būtu Rolands Lappuķe, gozētos smalkās pieņemšanās un saņemtu labu naudu kā Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos, es arī cerētu un domātu labas domas, ka viss izdosies un kāds jau noteikti atbrauks, bet, tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, gana ciniski atļaušos apgalvot - neceriet uz viņiem. Šie cilvēki lielā mērā ir zaudēti Latvijai, un labākais, uz ko mēs varam cerēt, - ka tad, kad pēc gadiem desmit vai piecpa-dsmit ziņās stāstīs par izciliem Eiropas mūziķiem, sportistiem vai māksliniekiem, kāds tomēr atcerēsies un pieminēs, ka viņi ir latviešu izcelsmes. Tā būs jau nākamā paaudze, nevis tā, kas pieņēma lēmumu pamest Latviju.
Mēs, šeit palikušie, varam viņus saukt gan tā, gan šitā, i par nodevējiem, i pašlabuma meklētājiem, varam mērīt viņu patriotisma līmenī un iebāzt ģīmī kaut visu Gaismaspili, taču, kā teica kāds raksta varonis no Dienas žurnālistes Lauras Dzērves Īrijas reportāžām, «paēdušam neēdušos nesaprast», un šis sakāmais šoreiz ir pilnīgi vietā. Atminos, vēl aprīlī Diena intervēja kādu Latvijā dzīvojošu ģimeni ar diviem bērniem, kas, būdama uzņēmīga, bija atvērusi savu privāto biznesu - mazu ēstuvīti. Varētu šķist, kā viņiem - biznesmeņiem - tagad varētu vēl trūkt, bet viņu citāts nolika uz lāpstiņām: «Ar vīru esam runājuši, ja mēs ik mēnesi par abiem kopā saņemtu vismaz 500 latu, pagaidām pietiktu un es pa naktīm nemurgotu.» Un nav nemaz jābrīnās, ka vīrs jau ieminējās par braukšanu uz Īriju, un es nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņi tagad jau būtu prom. Lai kā Latvijas patriotu patriotiem tas varētu nepatikt, cilvēku gaismaspilis vispirms ir viņu bērni un tuvākie, un arguments «viņi grib ēst» nav un nevar būt otršķirīgs.
Patiesībā nekas pārsteidzošs jau nav noticis. Aizbraukušie 200 000 ir tikai Eiropas lielā darījuma sekas, kura rezultātā Latvija atdeva savus cilvēkus, preču un pakalpojumu tirgu, bet tika pie simtiem miljonu lielas Eiropas Savienības naudas. Tiesa, taisnības labad jāatgādina, ka pirms 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, šādi aizbraucēju skaitļi nevienam nerādījās pat sapņos un šādas iespējamās blaknes publiskajā telpā netika pieminētas pat ar pušplēstu vārdu. Latvijas «spicie» ekonomisti un liberālie politiķi, no kuriem tagad daļa atkal sēž pie reemigrācijas idejām un plāniem, izrādījās, bija tikpat tuvredzīgi, kā neparedzot nekustamā īpašuma burbuļa seku bīstamību. Tas pats Lappuķe jau toreiz strādāja Latvijas diplomātiskajā korpusā, un tiešām ne reizi nevienam neradās jautājums, kā tas tagad būs, ka vīri no pussabrukušas būdas varēs turpmāk strādāt lepnā pilī, un cik naiviem bija jābūt, lai cerētu, ka viņi paliks būdā? Neapšaubot to, ka Latvijai bija jāiestājas Eiropas Savienībā, darbaspēka kustības prognozes un plāns toreiz, iespējams, glābtu mūs šodien, bet nu jau ir par vēlu.
Tikpat naivi šobrīd ir spriedelēt, ko un kā mēs tagad atgriezīsim Latvijā, jo galvenais jautājums - vai tā pati Īrija un Lielbritānija mums ko taisās atdot. Viņu demogrāfijas rādītāji ir labāki nekā Latvijai (ap diviem bērniem uz vienu sievieti, Latvija - 1,3), kas lielā mērā panākti uz imigrantu un akcentētas valsts politikas rēķina, un kāpēc gan lai viņi no šiem skaitļiem tagad atkāptos? Par spīti iebraucēju radītajām neērtībām, līdzi atnestajai noziedzībai un trokšņiem, kas traucē mierīgi gulēt britu un īru rudajai nācijai, viņu vietējām rūpnīcām mūsu latvieši ir vajadzīgi kā ēst, un, tiklīdz no to municipalitātēm ienāks ziņas, ka rūpnīcas tiek masveidā pamestas, šo zemju valdības momentāni viesstrādniekiem «pieliks algu». Jo, lai cik straujš būtu tehnoloģiskais progress, cilvēks ir aizvien galvenā vērtība, uz kuru balstās valstu ekonomika un izaugsme.
Ko tur liegties, Latvijas vienīgā izeja ir pavisam vienkārša - spēt maksāt vairāk jeb, prasti runājot, atpirkt šos cilvēkus atpakaļ. Lūk, 800 latu mēnesī uz rokas, un es atgriežos - šāda cena izskan no viņiem pašiem, un svešuma ārēm tā ir objektīva. Bet Latvijā? Šāda alga vidēji tiek maksāta par diviem strādniekiem vai arī par darbu, ko diezin vai kurš katrs aizbraucējs spētu apgūt, piemēram, kļūt par PHP/SQL programmētāju. Vērtējot prognozēto Latvijas izaugsmes tempu, maksāt strādniekam 800 latu nav ne tuvākās piecgades, ne pat desmitgades realitāte. Vēl jo vairāk - vai šobrīd maz pietiktu, ja mēs spētu maksāt tikpat. Daudzi tad atbildētu - atkal jākravājas, jādomā, kur dzīvot, jāpierod braukt pa ceļa pretējo pusi, atkal bērnam jāmaina skola un tā tālāk, tas taču viss ir tik ķēpīgi. Un vēl atgriežoties mūs lamās par nodevējiem.
Tas viss, protams, nenozīmē, ka darāms nav pilnīgi nekas un Lappuķe ar Pavļutu var iet mājās. Ir vērts svešumā uzturēt latviešu valodu, panākt un dot stimulu, lai aizbraucēji pie tās radina savus bērnus, ir jārūpējas, lai tur pie latviešiem mūsu Jāņus neaizstātu tikai ķēmīgs ķirbis un helovīns un, galvenais, lai Latvija viņu priekšstatos būtu nevis zeme, kas viņus padzina, bet zeme, kas viņus gaida.