Tieši uz šādu noti es arī rosinu izglītības pārvaldes un skolu vadītājus - uz analīzi un datu iegūšanu, lai saprastu, kur jāiet tālāk. Arī mūsu ministrija (IZM) cenšas iedot nelielu analīzi par reorganizētajām skolām, un, protams, mums galvenais kritērijs ir mācību sasniegumi reorganizētajās skolās. Mums ir dati par eksāmenu rezultātiem šajās skolās, un, izņemot matemātiku 9. un 12.klasēs, visos priekšmetos sasniegumi ir gājuši uz augšu. Mēs gribam izdarīt secinājumu, ka īstermiņa skolu tīkla izmaiņas ir nākušas par labu mācību sasniegumiem. Protams, šis secinājums prasa vairāk skaidrojumu.
Ar ko tas skaidrojams?
Es pārāk ilgi esmu pedagoģijā un zinu, ka vienā gadā brīnumi nenotiek, tāpēc nevaru uzreiz interpretēt, ka, lūk, te jau ir rezultāts. Bet katrā ziņā varu apgalvot, ka skolu tīkla izmaiņas un «nauda seko skolēnam» princips sāk dot pozitīvus rezultātus skolēnu sasniegumu kontekstā. Es domāju, ka tas ir daudz, un es ļoti gribu cerēt, ka tā būs noturīga tradīcija. Otrs rādītājs, kas raksturo šo tendenci, ir vidējie sasniegumi centralizētajos eksāmenos. Īpaši priecē, ka bioloģijā, fizikā, ķīmijā, tie ir labāki nekā pagājušajā gadā. Tā kā akcents izglītības politikā uz dabaszinībām palēnām sāk dot rezultātu.
Jūs apmierina, kā pašvaldības veic reformas?
Skolu tīkla optimizācija un finansēšanas princips «nauda seko skolēnam» ir domāts, lai izglītībā piedāvājums būtu pēc iespējas dažādāks un interesantāks. Valsts interese ir izglītības kvalitāte, un tas saduras ar pašvaldību interesēm, kas ir finanšu izdevumi par skolas uzturēšanu. Tādēļ, piemēram, Jūrmalas gadījums skaidri parāda, ka pieeja, tikai skaitot naudu, izglītības kvalitātei var nenākt par labu. Neatrisinātais jautājums ar Jūrmalas alternatīvo skolu, mehāniski ieplūdinot vienu skolu kā atsevišķu fizisko personu zem viena jumta [ar citu skolu], tā nav strukturāla reforma. Līdzekļu ekonomija tā ir, bet izglītības kvalitātei tas noteikti nenāk par labu. Konsekventi paliekam pie kvalitātes kritērijiem, pēc kuriem saskaņojam skolu slēgšanu vai reorganizāciju, bet pašvaldības arī ir pietiekami attapīgas, lai nevis skolu reorganizētu vai slēgtu, bet pārceltu uz citu adresi. Tur nekādu saskaņojumu ar IZM nevajag, un mēs it kā paliekam beztiesiski. Bet apsolām, ka būsim uzmanīgi, lai sekotu šīm tendencēm un vajadzības gadījumā vērstu uzmanību uz to, ka pašvaldība nerīkojas bērnu interesēs. Ja izglītības kvalitātes rādītāji ir labi, ja skolēnu vecāki un skolotāji ir gandarīti par šīs skolas darbu, tad šādas skolas nevar reorganizēt vai slēgt.
Šis gadījums parādīja, ka var notikt slēpta skolas reorganizācija. Vai likumā nav roba?
Ir grūti to nosaukt par robu, jo pašvaldībām ir jāsaimnieko savā novadā. Nevar reglamentēt visu, ka kāds cits no ministrijas atbild par to.
Vai jums ir informācija, ka skolas dažādo savu programmu piedāvājumu, lai piesaistītu skolēnus?
Mēs ļoti gaidām skolotāju autorprogrammas. Protams, programmas tiek licencētas, bet man personīgi gribētos, lai būtu vairāk un lai tiešām būtu individualizētas programmas, atbilstīgas bērnu spējām. Mums ir arī līdzekļi, lai stimulētu skolotājus, kuri izstrādā programmas padziļinātai mācību priekšmetu apguvei.
Jau runāts par to, vai līdzīgi kā Zviedrijā naudai nebūtu jāseko skolēnam līdz skolai, kas motivētu skolas asāk konkurēt par skolēniem un, iespējams, uzlabotu izglītības kvalitāti. Šāda iespēja ir vērtēta?
Mums ir bijis tikai viens gads «nauda seko skolēnam» principa īstenošanai, un šis gads ir bijis ar nepietiekamu naudas daudzumu. Darba kārtībā uz nākamo gadu šīs pieejas nav, taču tas nenozīmē, ka tā ir atlikta. Bet bažas paliek, ka tiklīdz šis finansējums aizies līdz skolai, tad skolām ar nepietiekamu skolēnu skaitu ir vislielākā iespēja vairs nebūt. Tad arī pieejamība pasliktināsies.
Jūs zināt par lejupejošo skolēnu skaita dinamiku. Kāda ir prognoze - kas notiks tālāk?
Ir viena priecīga tendence: 1.-4. klasītēs ir neliels pieaugums, par 1500 bērniem vairāk, nākamajā un aiznākamajā gadā būs vēl mazliet vairāk, tas ir cerīgi. Bet vidusskolā ir ļoti dramatisks kritums, tādēļ vidusskolu konsolidācija ir darba kārtībā. Mums ir viens ERAF projekts līdzekļu piešķiršanai integrētām mācību iestādēm. Mēs sākotnēji bijām domājuši, ka tiek integrēta vispārējās vidējās izglītības iestāde un profesionālās vidējās izglītības iestāde. Bet tas neizslēdz varbūtību, ka šis projekts paplašinās, integrējot arī, piemēram, divas vai trīs vidusskolas. Bet ir vēl viens būtiskāks rādītājs - no izglītības pakāpēm izkritušie. Vairāku gadu garumā tendence ir tāda, ka mums pamatizglītības pakāpē 11-15% bērnu atbirst, un tas ir jāpārtrauc. Mums jāiet uz 5-7%. Jāatrod tādas metodes, lai bērni paliek, mēs nevaram atļauties pazaudēt bērnus.
Kāpēc tik daudzi atbirst?
Šobrīd viena no galvenajām tendencēm ir vecāku izbraukšana. Bet noteikti ir arī pedagoģiskie pamatojumi, jo ne katra bērna interesi izdodas «paķert», lai viņam patiktu skolā. Tāpēc pirmām kārtām mēs plānojam pamatizglītības pakāpē piedāvāt arodmācības pamatus. Mēs daudz intensīvāk sekojam līdzi pedagoģiskās korekcijas klašu darba efektivitātei. Ar karjeras izaugsmes centru palīdzību cenšamies no pamatizglītības aizvien vairāk piesaistīt vidējai izglītībai - vienalga profesionālajai vai vispārējai. Un šogad no pamatskolu beidzējiem 41,7% ir aizgājuši uz profesionālo izglītību, pirms tam bija 34%. Vienā gadā tā ir ļoti laba tendence.
Kā jūs vērtējat PLL priekšlikumu ieviest skolās Bībeles mācību? Tas ir priekšlikums, lai ko konstruktīvi mainītu, vai priekšvēlēšanu populisms?
Tā kā LPP/LC ir jau iesnieguši grozījumus likumos par jauna mācību priekšmeta ieviešanu 1.-12.klasē, es gribētu teikt, ka šis noteikti ir populistisks priekšvēlēšanu solis. Es vēršos pret procedūru, kā tas tiek vērsts, nevis pret Bībeles mācību. Par to, ka mums visiem Bībele ir jāzina, jo caur to tiek saprasta civilizācijas kultūra, nav nekādu šaubu. Tāpēc Bībeles mācība ir neapšaubāmi veicama - to var darīt ar Bībeles stāstiem, to var darīt kristīgajā mācībā, to var darīt ētikā, to var darīt literatūrā, vecākajās klasēs - kulturoloģijā. Bet šobrīd, ignorējot visus procesus un procedūras, kā tiek veidots mācību saturs, kā tiek pamatotas izmaiņas mācību saturā, kādas ir izmaksas satura izmaiņām, pēkšņi nākt ar ierosinājumu - es uzskatu, ka tā ir manipulācija uz liela cilvēku skaita rēķina. Es domāju, ka mērķis ir nevis izglītības satura uzlabošana vai mūsu bērnu un jauniešu tikumisko vērtību stiprināšana, bet gan iekļūšana Saeimā.
Prognozējat, ka tas neizies cauri?
Neko nevaru prognozēt, jo tauta ir deleģējusi 100 deputātiem visas pilnvaras pieņemt likumus.
Pirms 1. septembra publiskajā telpā atkal parādās jautājums par mācību līdzekļu iegādi. Ir dažādas summas, no kurām vecākiem jāšķiras, lai bērnu sagatavotu skolai, daļā skolu tās ir diezgan lielas. Kāds varētu būt risinājums?
Ir jāveic plaša apjoma pētījums, cik vecākiem jāmaksā. Vismaz pamatizglītības pakāpē gandrīz visas grāmatas ir iegūstamas bibliotēkā, vecāku izdevumi ir grāmatu ievākošana. Vecākiem ir izdevumi ir par darba burtnīcām, bet mēs jau divus gadus esam vērsuši skolotāju uzmanību, ka visos priekšmetos darba burtnīcas nav obligātas. Svešvalodu grāmatas, protams, izmaksā. Izdevumi ir ārkārtīgi dažādi, bet Sent-Ekziperī ir teicis, ka mēs esam atbildīgi par to, ko mēs pieradinām. Ja mēs esam piedzemdējuši bērnu, mēs esam atbildīgi par viņu. Ko mēs gribam, visu laiku akcentējot, ka mācību grāmatas ir dārgas, ja tev mācību grāmatas iedod bibliotēkā?
Ne visur.
Kur neiedeva? Tad dodiet man konkrētu sarakstu ar skolām, kurās bērniem nav iedotas mācību grāmatas. Brauksim un skaidrosim. Tad skatīsimies, cik pašvaldība tam saņēma no valsts naudas, cik viņi paši ir ieguldījuši.
Tātad lasītāji var sūtīt jums sarakstus ar mācību grāmatām, kas ir jāpērk?
Nē, ministram noteikti nav jāsūta saraksti ar mācību grāmatām, bet katrā ziņā, ja kādā skolā masveidā skolēni netiek nodrošināti ar grāmatām, tad lai ziņo savam novadam, novads lai brauc pie mums, noskaidro, kādu naudu mēs esam viņiem iedevuši, ko viņi paši ir devuši, un mēs noteikti šo situāciju atrisināsim.
Bet vai jūs sistēmisku risinājumu neredzat?
Sistēmisks risinājums ir samazināt PVN mācību grāmatām.
Nedaudz ir noklusis augstskolu budžeta vietu skaita cirpšanas jautājums. Vai pēc vēlēšanām tas atkal atsāksies?
Jūs man liekat zvaigznēs zīlēt. Es noteikti nepiederu pie politiķiem, kas ar to nodarbosies. Piederu tai nometnei, kas atbalsta budžeta vietu pastāvēšanu, bet arī noteikti prasa augstskolām rezultātu par šīm budžeta vietām.
Ja IZM pārziņā esošajās nozarēs būs ievērojami jāsamazina izdevumi, vai ir kādas citas pozīcijas, izņemot budžeta vietas, kurās cirpt?
Bet no kā sastāv finansējums budžeta vietai? Tās ir izmaksas augstskolas uzturēšanai un pedagogu algām. Tās ir valsts augstskolas, un mums jebkurā gadījumā ir jānosedz uzturēšanas izmaksas. Bet es nu gan gribu pateikt, ka izglītības budžetā vairs līdzekļu [ko samazināt] nav. Mums bija saturiski laba tikšanās ar Pasaules Banku, kurā, patiesību sakot, viņi vēlreiz apliecināja, ka izglītības budžetā valsts nevar vairs savu kasi būtiski uzlabot.
Pieteikumu skaits lielākajās augstskolās šogad samazinājās straujāk nekā vidusskolu beidzēju skaits. Ar ko to skaidrojat?
Viens iemesls ir tas, ko man saka 12. klašu audzinātāji, ka daudzi aizbrauc, un tā ir katastrofāla tendence. Otrām kārtām, iespējams, ģimeņu ekonomiskais stāvoklis liek trīsreiz apdomāt, vai izvēlēties darba tirgu un atalgojumu vai dot iespēju studēt, un es pieņemu, ka bieži vien prioritāte ir darba tirgus. Augstskolām ir jāprot šo posmu pārdzīvot, konsolidējot savas administratīvās struktūras.
Kāpēc jaunieši aizbrauc? Vai tas ir arī vērtējums augstākās izglītības kvalitātei?
Noteikti nē. Tā ir kopējā ekonomiskā jeb sociālpsiholoģiskā situācija Latvijā. Domāju, trūkst perspektīvas redzējuma - kur strādāt.