Pašreiz koalīcija ir tik stipra, ka ir pamats domāt, ka koalīcija varētu turpināt darbu līdz nākamajām vēlēšanām. Tas lielā mērā būtu Latvijas politikā tāds īsti nepieredzēts panākums. Jo tas, pēc kā ilgojas Latvijas sabiedrība, tajā skaitā politiķi, ir stabilitāte un paredzamība. Tas ir tas, ko šī koalīcija var dot. Protams, tieslietu ministra demisija pēc divu iepriekšējo vasaru vēlēšanām radīja tādu kā nelielu spriedzi, jo pēkšņi likās - vai tad atkal latvieši nespēj noturēt valdību? Un vai tad atkal latvieši tukšā vietā grib atrast valdības krīzi? Man šķiet, ka mēs būsim tikuši pāri tikai ar tādu varbūt nelielu satricinājumu, jo šķiet, ka mēs spējam šos jautājumus - arī pretrunīgos - atrisināt valstij pareizā ceļā un veidā.
Oficiālais tieslietu ministra demisijas iemesls bija domstarpības ar premjeru ebreju īpašumu restitūcijas jautājumā. Vai pašā Vienotībā ir vienota attieksme pret šo jautājumu? Vai premjera attieksme ir arī Vienotības attieksme?
Ziniet, es domāju, ka šī vienotā attieksme ir atkarīga no informācijas daudzuma. Patiesībā mēs šodien atkal par šo jautājumu runājam tad, kad ir jāpiemin Latvijas holokausta upuri, jo tieši šodien, 4. jūlijā, ir tā diena, kad aizsākās 70 tūkstošu Latvijas izcelsmes ebreju nogalināšana Latvijā. Bet man šķita, ka restitūcijas jautājums tika pacelts pārāk ātri, bez informācijas analīzes un informācijas piedāvāšanas gan deputātiem, gan sabiedrībai. Joprojām sabiedrības un arī politiķu vidū ir izplatīts viedoklis, ka runa ir par kaut ko tādu, par ko šis projekts vispār nerunā. Piemēram, par īpašuma atdošanu kādām individuālām personām vai pilsoņiem - par to vispār šajā projektā runas nav. Man šķiet, ka tas viss sākās tāpēc, ka visas Saeimas frakcijas nebija tikušās ar ebreju kopienas pārstāvjiem, nebija šis jautājums izrunāts un līdz ar to parādījās spekulācijas. Ceru, ka jau ceturtdien Saeimā varēsim apstiprināt jauno tieslietu ministru Bordāna kungu, līdz ar to mēs varēsim virzīties tālāk. Jo valstij šajos apstākļos, šajos starptautiskajos apstākļos, kad ekonomiskā krīze Eiropā nav atrisināta, kad ir jautājumi par tālāko politisko attīstību Eiropā, mums nevajag valdību bez tieslietu ministra un mums nevajag nestabilu valdību.
Aiz Bordāna kunga tomēr nāk parlamentārais sekretārs Aigars Lūsis, kam ir diezgan radikāla kunga reputācija. Vai jums ir viedoklis par to?
Es nepazīstu Lūša kungu personīgi, bet mums ir jāsaprot, ka Latvijā politika nekad nebūs ideāla, jo mums vienmēr būs koalīcijas valdības. Mums nav vienas partijas valdība, un reti kurā valstī tāda ir, ja neskaita autoritārus vai totalitārus režīmus, līdz ar to vienmēr nākas atrast kompromisu un samierināties ar cilvēkiem un pozīcijām, kas ir atšķirīgas koalīcijas iekšienē. Mēs nevaram panākt simtprocentīgu viedokļu un personību sakritību.
Ziniet, kas interesanti, kad kļuva pieejami jaunie reitingi, kurā pakāpusies Vienotības popularitāte, par to sociālajos tīklos vairāk vaimanāja Nacionālās apvienības, nevis opozīcijas spārstāvji?
Latviešu sabiedrība nav pieradusi pie stabilas valdības. Tas nozīmē, ka tad, kad parādās brīvais laiks kā tagad vasarā, gribas pajautāt sev - vai tad tiešām šī valdība spēj strādāt? Vai tad tiešām tā spēj noturēties? Un man gribas apliecināt, ka patiešām šī valdība spēj strādāt. Mums ir jāsaprot, ka, vai tā ir Latvija vai cita valsts, koalīcijas valdības apstākļos katras partijas intereses būs atšķirīgas un katras partijas pārstāvji sociālajos tīklos redz jebkuru citu partiju kā savu konkurentu. Tomēr mums ir jāmācās valsts intereses stādīt virs frakciju vai partiju interesēm. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet tas ir tas, kā vajag.
Vai jūsu vadītā Aizsardzības ministrija pēc Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāna apstiprināšanas jūtas stabili un aizsardzības sektoram katru gadu nebūs ar elkoņiem jāgrūstās ap valsts budžetu, jo aizsardzības finansējums ir garantēts?
Būtu piesardzīgs, sakot, ka esam stabili un ne par ko neuztraucamies, jo mēs zinām, ka iepriekš Latvijā tika pieņemti likumi par aizsardzības budžetu un tie netika pildīti. Pat ja man no vienas puses ir mūsu Saeimas simtprocentīgi dots mandāts, jo par šo budžeta palielinājumu Latvijas drošībai un aizsardzībai nobalsoja gan pozīcija, gan opozīcija - principā katrs parlamentārietis, tomēr, kamēr zīle nav rokā, es nebūšu mierīgs. Skaidrs, ka es jūtu līdzi Latvijas ekonomiskajam stāvoklim, jo, ja nebūs Latvijas izaugsmes, nebūs arī līdzekļu aizsardzībai. Mēs negribam, lai aizsardzība tiktu balstīta uz izglītības, veselības vai pensionāru rēķina. Tomēr jāsaprot, ka aizsardzība ir tā nozare, kura garantē, ka mēs paši spējam pieņemt lēmumus gan izglītības, gan veselības, gan sociālajā sfērā. Jo, ja mums nebūs savas valsts, mēs nevarēsim par to visu lemt.
Intervēja Atis Rozentāls, sagatavoja Sandris Točs