Nedomāju, ka Rungaiņa kunga skatījums ir tik netradicionāls - šībrīža situācija skaidri parāda, ka ceļš, kuru esam izvēlējušies, diemžēl neveicina Latvijas ekonomikas stabilu attīstību ilgtermiņā un risinājumi ir vairāk orientēti uz īstermiņu. Vai pieņemtie lēmumi mums ļauj cerēt, ka situācija pēc pieciem vai desmit gadiem Latvijā būs labāka, ka mēs virzīsimies uz Eiropas vidējo labklājības rādītāju pusi? Diemžēl par to mēs nevaram būt tik droši. Ir vajadzīgi kardināli jauni lēmumi gandrīz visās jomās - mums beidzot ir jāuzdrošinās tādus pieņemt.
Nevaram teikt, ka pēdējos gados neko neesam darījuši, izmaiņas ir diezgan lielas. Mēs redzam, ka ekonomikas struktūra ir mainījusies: vairs neorientējamies tik daudz uz iekšējo patēriņu, rūpniecība aizņem aizvien lielāku īpatsvaru, kas, protams, ir labi un palielina mūsu konkurētspēju. Otrajā ceturksnī bijām faktiski visstraujāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā. Tomēr eiforijai nav vietas, jo tie ir tikai skaitļi un šībrīža situācija neļauj cerēt, ka šādu izaugsmi mēs redzēsim arī nākamajā un aiznākamajā gadā.
Jūs sakāt, ka mūsu valdībai nav raksturīgi ilgtermiņa risinājumi, vai tad eiro ieviešana, kam kalpo konsolidācijas politika, nav tāds ilgtermiņa risinājums?
Uz to mēs varam skatīties no divām pusēm. Vai sakārtot valsts finanses ir slikti? Protams, ka ne. Mēs dzīvojam pāri līdzekļiem, un ir skaidrs, ka sistēma ir jāsakārto. Tas ir labi, ka tuvāko gadu laikā mēs sasniegsim budžeta deficītu 3% no IK, jo mēs neesam tā valsts, kura var atļauties dzīvot pāri līdzekļiem. Tomēr jāsaprot, ka fiskālā konsolidācija vai eiro ieviešana nedrīkst būt pašmērķis. Tas var būt tikai līdzeklis, lai izvestu Latviju uz ilgtspējīgas attīstības ceļa. Nedrīkst būt tā, ka mēs domājam tikai par to, ka šogad budžets ir jākonsolidē par noteiktu summu, jo galvenais ir ieviest eiro, bet, kas notiks pēc tam, par to nedomājam.
Nav noslēpums: izplatīts ir viedoklis, ka Latvijas ekonomiskā politika tiek īstenota galvenokārt banku sektora interesēs un bankas ir ļoti apmierinātas ar valdības politiku. Vai tā ir?
Eiro ieviešana patiešām dotu daudz ieguvumu Latvijai. Arī Māstrihtas kritēriju ievērošana ir pozitīva - nav slikti, ka nav augsta valdības parāda un budžeta deficīta, ka ir ierobežota, neliela inflācija. Vai tas būtu slikti mūsu iedzīvotājiem? Noteikti ne. Tomēr jāsaprot, ka dalība eirozonā noteikti nav brīnumnūjiņa. Tas, vai mēs no eiro ieviešanas gūsim labumu, ir atkarīgs no mūsu pašu ekonomiskās un fiskālās politikas, no mūsu valsts situācijas. Grieķijas, Portugāles un Īrijas problēmas nav tikai tāpēc, ka tās ir eirozonā. Un arī to risināšanai ir nepieciešama pašu valstu rīcība. Neviens viņu vietā situāciju neuzlabos. Eiro ieviešanai ir savi labumi, bet vienlaikus tas ir smags darbs.
Vai tad Grieķijas ekonomikas pārkaršana nenotika vispirms tāpēc, ka, atrodoties eirozonā, tās ekonomikā nekontrolēti ieplūda milzīga naudas masa, kas radīja mākslīgu burbuli?
Piekrītu tam, ka monetārā politika šai valstij nebija pieejama, tādēļ tā nevarēja finanšu burbuli un tā radīto ekonomisko bumu regulēt. Tomēr jāsaprot, ka Latvijā ir cita situācija. Lats ir piesaistīts eiro jau krietnu laiku, tāpēc mūsu monetārā politika ir ierobežota. Tādēļ būtu loģiski, ja mēs atrastos eirozonā, nevis tā, ka lats ir piesaistīts eiro, bet mēs esam nenoteiktā robežas situācijā.
Vai nevar sanākt tā, ka ES situācija mainās tik būtiski, ka nekāda Latvijas pievienošanās eiro 2014. gadā nenotiek, jo tā gluži vienkārši vairs nav aktuāla?
To prognozēt ir ļoti grūti. Pēdējo triju gadu notikumi ir parādījuši, ka neiespējamais ir iespējams. Tomēr, ja runājam par eirozonu, tad redzam, ka vadošās valstis dara visu, lai eirozona turpinātu pastāvēt. Eiropas pasākumam ir ilga vēsture. Pēc kāda laika vienmēr notiek transformācija. Tagad droši vien ir pienācis tas brīdis, kad tiešām pastāv risks, ka esošā formā eirozona vairs nevar pastāvēt. Mēs redzēsim, ka tiks izgudroti citi mehānismi, lai sistēma turpinātu darboties. Jau tagad redzam, ka parādās doma, ka monetārā savienība varētu kļūt arī par fiskālo savienību. Tomēr šis ceļš, ko nesen iezīmēja Vācijas un Francijas prezidentu paziņojums, var būt visai grūts.
Vācijā, kura atdzima pēc kara, IK pieaugums virs 7% gadā bija 25 gadus no vietas, Dienvidaustrumāzijas valstīs tas ir 9-10% desmitiem gadu no vietas. Vai arī šīs valstis varētu tik strauji attīstīties, ja tām būtu obligāti jāievēro Māstrihtas kritēriji?
Tā ir ironija, ka šodien pati Vācija neievēro Māstrihtas kritērijus. Piekrītu, ka Māstrihtas kritērijiem ir jābūt etalonam, uz ko tiekties, nevis rāmim, kurā ierobežot valsts ekonomiku. Protams, vienmēr būtu jābūt kompromisam starp fiskālo disciplīnu un to, lai fiskālā disciplīna jau nesāk kavēt ekonomikas attīstību. Bet Latvijā ir nedaudz cita situācija, ja mums nebūtu starptautiskā finansējuma, tad mēs nevarētu atļauties vispār nekādu budžeta deficītu. Ārējās investīcijas, ārējo investoru noskaņojums - līdz ar to Latvijas tēls - ir ļoti svarīgi ceļā uz to ilgtspējīgo attīstību, kuru vēlamies panākt. Mums ir jāparāda, ka esam drošs partneris. Ja mēs gribam turpināt sadarbību ar mūsu galvenajiem partneriem Skandināviju un Vāciju, tad fiskālā disciplīna ir nepieciešama.