Nevis izsūtījums, bet uzjautrinoša pastaiga brīvā dabā, par 14. jūnija represijām raksta Aleksandrs Giļmans. Teikums uzrakstīts, darbiņš padarīts. Pat ar vienu tādu domu graudu pietiek nacionālā naida kurināšanai vismaz gada garumā. Ir kāda acīs krītoša līdzība. Šodienas nacisti, kas apšauba Hitlera zvērības, nāves nometnes un holokaustu, par Aušvicu mēdz teikt, ka tā bijusi sanatorija. Kas neonacistiem «sanatorija», Giļmanam «jautra pastaiga». Atrodi atšķirību.
Savulaik krievu skolu aizstāvības štāba interneta mājaslapā raksta komentāros Giļmans paziņoja, ka «latviešu valsts ir tāds pats absolūts ļaunums kā nacistu valsts, bet, par laimi, daudz vājāks un gļēvulīgāks», rezumējot, ka Latvijas valsti vislabāk būtu likvidēt, ja būtu tāda iespēja. Sekoja tiesu darbi, un inde no vienas šādas provokācijas kaut kur komentāros kaut kur kaut kādā mājaslapā pārvērtās par lielu lietu - no kuras inde sabiedrība ieplūst gadiem ilgi.
Giļmanam - gluži kā Breivīkam - publicitātes netrūkst. Ir pat laikraksti, kas tirāžu notur, pārpublicējot to, ko dažādi «giļmani» atkal ir sarunājuši. Tāpēc sabiedrībā «giļmans» jau ir sugasvārds, lamuvārds un bieds. Un tas ir ļoti svarīgi. Ar viņa palīdzību tiek radīta draudu sajūta, tādu draudu, uz kuriem var taisīt politiku. Jo ar abstraktiem draudiem nepietiek - ir vajadzīgas emocijas. Aleksandrs Giļmans, protams, panāk, ka latvieši sāk uzskatīt, ka tā domā nelatviešu vairākums.
Nezinu, vai Giļmans kalpo Kremlim. Tādu «giļmanu» dēļ Kremli ienīst tikai vairāk. Toties, ja kādreiz Rīgas pilī ienāks īsts ekstrēmists, Giļmans valsts ordeni, protams, nedabūs. Publiskajā telpā Tautudēls Deokupants un kaut kāds Giļmans vienmēr paliks ienaidnieki. Tomēr bez tādiem kā viņš nekad nevarētu uzplaukt tas, ko pats Giļmans saukā par fašismu, nacismu un ekstrēmismu. Giļmans ir ekstrēmisma degviela. Neviena priekšvēlēšanu reklāmas brošūra nekad nedos to, ko Giļmans, - ne jau kādai nelatviešu partijai, ko viņš pārstāv, bet latviešu partiju galējam spārnam, kas šodien jau ir gandrīz katrā partijā, premjera partiju ieskaitot.
Varbūt tāpēc Giļmanam ļauj runāt un vēl piedzen televīzijas kameras klāt, ka viņš ir izdevīgs. Viņš jauc tos mālus, ar kuriem tiek būvēta politika, kurai nevajag argumentus un faktus, bet pietiek ar emocijām. Un tas ir izdevīgi. Diemžēl tā ir viendienas izdevība, kas ļauj mobilizēt elektorātu un balsis. Iespējams, politiķu vidū ir cilvēki, kas labi novērtē šo Giļmana izdevību. Ilgtermiņā šāda «Giļmana izdevība» ir ceļš uz elli sliktākajā gadījumā, labākajā - spriedzes pilna un stresaina sabiedrība, kura labklājības vietā ceļ barikādes un rīko referendumus kaimiņš pret kaimiņu tā vietā, lai normāli dzīvotu.