Tas gan ir tikai viens no gadījumiem virknē, kas iezīmē zināmu tendenci krīzes skartajā Latvijā, raugoties no malas. Tendenci, ka krīzes pārvarēšanas vārdā - un te es runāju par krīzi plašākā nozīmē nekā tikai ekonomisku vai finansiālu - esam gatavi nograut to, kas vēl līdz galam nav uzcelts un nostiprināts, jeb kopā ar ūdeni no vanniņas izliet arī bērnu. Tas līdz galam neuzceltais nams ir mūsu joprojām trauslā demokrātija, kas formāli un uz papīra darbojas labi, taču praksē buksē kā uz šīs ziemas aizputinātā ceļa.
Nav brīnums, ka priekšvēlēšanu gadā, kas sakrīt ar krīzes laiku valstī un sabiedrībā, saasināta uzmanība ir pievērsta politiskajam procesam mūsu valstī. Apsveicama ir cilvēku augošā interese par iesaistīšanos politiskajā procesā tieši vai tā ietekmēšana ar sabiedrisko organizāciju starpniecību. Tās ir lietas, kurām Latvijā bija jānotiek jau daudz agrāk. Lai stiprinātu demokrātiju, lai stiprinātu politisko procesu un, jā, lai stiprinātu tās pašas politiskās partijas.
Dažādu iemeslu dēļ politiskās partijas Latvijā ir stipri vājākas nekā, piemēram, mūsu tuvākajā kaimiņvalstī Igaunijā, un atjaunotās neatkarības divdesmit gados nav īsti bijis ne gribas, ne varēšanas šo mūsdienu demokrātiskas sabiedrības neatņemamo sastāvdaļu līdz galam uzcelt un nostiprināt. Sekas ir acīmredzamas, lai gan maldīgi būtu domāt, ka dziļajā krīzē mūsu sabiedrība un valsts nonākušas tikai politisko partiju dēļ. Varas kvalitāte un no tās izrietošās sekas tomēr ir visas sabiedrības vai vismaz vēlētāju atbildība.
Tomēr arī jaunajās strāvās, kas mutuļo zem ledus, gaidot pavasarīgu izlaušanos šī gada rudens vēlēšanās, saskatu viltīgas zemūdens straumes, kas draud izskalot Latvijas nenostiprinātā demokrātijas nama pamatus. Daža laba partija un indivīds koķetē ar mūžam dzīvo ideju par tautas vēlētu un pilnvarām bagātāku prezidentu. Vēl pērn vērojām pašreizējā valsts galvas un tā paspārnē darbojošos padomnieku vēlmi ieņemt vadošo lomu valstī esošo likumu ietvaros, varas līdzsvaru kausu nosverot par labu Rīgas pilij, cenšoties vadīt politisko procesu un nosakot valdības darba kārtību.
Labo domubiedru grupas Kopa iniciatīvu veicināt sabiedrisko aktivitāti aizēno tās dzīlēs virmojusī ideja rosināt likumu grozījumus, kuri paredzētu iespēju vēlēšanās kandidēt arī bezpartijiskām sabiedriskām organizācijām un fiziskām personām.
Bez likumu grozījumiem ko līdzīgu praksē īstenot grasās jaunveidojamā apvienība Vienotība, kura savos vēlēšanu sarakstos daļu vietu atvēlēs partijām nepiederošiem tā saucamās Sarmītes Ēlertes domubiedru grupas pārstāvjiem. Nedz viena, nedz otra ideja nestiprina ne politiskās partijas, ne demokrātiju, bet drīzāk politiskās atbildības jēdzienu padara vēl gaudenāku un abstraktāku, nekā tas bijis līdz šim. Lai gan tieši atbildības trūkums no tautas priekšstāvju puses ir bijis tas, kas dažu labu vēlētāju sakaitinājis līdz pat bruģakmeņu vicināšanai.
Nākamnedēļ dibināmā apvienība Vienotība, vienā sarakstā sakļaujot vairāku partiju pārstāvjus, gana daudzšķautņainas personības un vēl bezpartijiskos pārstāvjus, patiesībā mazina, nevis vairo vēlētāju izvēli gaidāmajās vēlēšanās. It īpaši tiem vēlētājiem, kuriem ar oligarhu un kaimiņvalstu balstītajām partijām nav pa ceļam.
Ja mani, piemēram, neapmierina veids, kā Jaunais laiks rīkojās, aizmuguriski izslēdzot no partijas rindām Danu Titavu, tad, partijām startējot atsevišķi, es varētu izvēlēties starp Pilsonisko savienību un Sabiedrību citai politikai. Ja man, piemēram, nav pieņemama Ģirta Valda Kristovska nespēja tikt skaidrībā ar savu «bezdarbnieka» statusu, tad, partijām startējot atsevišķi, man paliktu izvēle starp JL un SCP. Un, ja man, piemēram, SCP liekas pārāk sociāldemokrātiska ekonomiskajos uzskatos, tad, partijām startējot atsevišķi, es varētu izvēlēties starp mērenākajām - JL un PS. Taču tagad var iznākt, ka abstraktas cīņas pret oligarhiem vārdā man paliek tikai ceturtā iespēja - neizvēlēties neko. Lieki piebilst, ka tas nestiprina politiskās partijas un demokrātiju Latvijā.
Visām šīm idejām krīzes iespaidā noteikti ir auglīga augsne mūsu jaunajā demokrātijā un nenobriedušajā sabiedrībā, taču dzīve turpināsies arī pēc krīzes un būs nožēlojami, ja krīzes ūdeņiem būsim ļāvuši aizskalot arī mūsu joprojām nenostiprinātā demokrātijas nama pamatus.