«Bijāt pelnījuši uzvaru,» pēc spēles līdzjūtību izteica uz Vankūveras pievārti atbraukušie Krievijas žurnālisti. Pirms papildlaika kolēģiem sacīju, ka būs grūti ar čehiem līdzvērtīgi cīnīties desmit minūtes četri pret četri. Tāpēc biju izbrīnīts, ka laukumā, paveroties plašākām iespējām meistarības apliecināšanai, iniciatīva piederēja Latvijas hokejistiem. Kā Ņiživijs uz vietas aptina vairākus čehus! Kā Miķelis Rēdlihs ar veiklību uzvarēja divcīņās pie apmalēm! Būtībā pirmo reālo vārtu gūšanas iespēju čehi arī realizēja. Netaisnīgi, jo par pašatdevi un spēju atspēlēties no 0:2 rezultāta Latvija bija vairāk pelnījusi uzvaru.
Visu cieņu šoreiz Znarokam, ka viņš nemālēja ciet acis ar maldīgiem izteicieniem par grupas turnīra pakārtošanu izslēgšanas spēlei. Liela daļa patiesības bija arī komandas kapteinim Kārlim Skrastiņam, kurš izteica pieņēmumu, ka gan jau čehi Latviju īsti nenovērtēja. Tomēr tā jau ir pašu čehu problēma. Latvijas izlase pierādīja, ka pret hokeja lielvalstīm spēj arī atspēlēties. Šī prasme nepiemita iepriekšējās paaudzes spēlētājiem, kuri savukārt lielākās sensācijas radīja, kad noturēja sev labvēlīgo rezultātu.
Vankūverā līdz sensācijai nedaudz pietrūka, taču durvis izdevās aizcirst pietiekami skaļi, lai atgādinātu par Latviju kā par konkurētspējīgu augstākajā hokeja līmenī.