Kādas ir tavas bērnības asociācijas saistībā ar šo Sudrabu Edžus stāstu?
Es pats bērnībā dzīvoju Klapkalnciemā, tātad - pie jūras. Tā jūra vienmēr ir bijis svarīgs objekts. Arī tagad šad tad ir vajadzība aizbraukt līdz jūrai un izvēdināt galvu. Piemēram, aizejot uz mežu, es to nevaru izdarīt.
Kā Dullais Dauka ir uzrunājis izrādes veidotājus?
Oriģinālmateriālu neesam dramatizējuši, bet stāstām šo Daukas stāstu, caurvijot to ar savu pieredzi. Dzīvojot mūsdienās, mēs tāpat nesaprotam daudzas lietas, taču nemokām sevi ar jautājumiem, kas ir tas, kāpēc ir tā. Ļoti bieži neuzdodam sev liekus jautājumus, lai būtu ērtāk dzīvot. Dauka tā nedarīja, un kā nu viņam sanāca, tā sanāca.
Vai izrādē spēlējat paši sevi?
Būtībā mēs būsim paši, taču tajā pašā laikā pēc vajadzības uz mirkli varam būt arī kas cits - mežsargs, skolotājs...
Kā sokas darbs ar režisoriem Kristu Burāni un Mārtiņu Eihi?
Vienmēr jau šķiet, ka darbs ar diviem režisoriem automātiski ir grūtāks. Tomēr viņi abi iedveš mieru. Satraukums ir par pirmizrādi - par lietu.
Vai lomas izrādēs Amadejs (Amadejs) un Aija pēc Jaunsudrabiņa (Juris), par kurām esi nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks, arī tev šķiet savs labākais veikums?
Jā, man abas šīs lomas bija spēcīgs pārbaudījums. Vēl patiktu, ja pa vidu tām būtu arī izrāde Brīvības 36, kas bija mūsu pašu - jauno aktieru - veidots darbs. Manuprāt, interesants.
Kuram no jaunajiem tu piešķirtu balvu?
Protams, sev es to noteikti piešķirtu, jo ļoti labi zinu, cik daudz darba man prasīja, piemēram, Amadejs. Galu galā esmu apmierināts ar to. Taču man ļoti patīk Jurijs Djakonovs. Viņš ir pabeidzis režisorus, taču, manuprāt, kā aktieris Jurijs ir ļoti, ļoti labs. Viņam arī novēlētu!