Latvijas politikā ir nelāgs niķis: ja tiek uztaustīta sabiedrības vairākumam būtiska tēma, diskusijas vietā stājas sacensība par to, kurš skaļāk par tēmu runās un piedāvās košākus risinājumus. Šāda situācija ir pieredzēta gan pēc t. s. valodu referenduma, zināmā mērā atkārtojas jautājumā par Latvijas pievienošanos eirozonai, bet vēl nelāgāk, ka jo indīgos ziedos šis piegājiens saplaucis demogrāfijas tēmā. Tā teikt, kurš bērnus mīl visvairāk un kurš vislabāk zina, kā šai mīlestībai jāizpaužas...
Noskatoties skaidrojošo videomateriālu par Nacionālās apvienības (NA) ierosinājumiem (prasībām, ultimātu utt.) dzimstības veicināšanas finansēšanai, var tikai piekrist NA paustajam. Līdz apmēram piecu minūšu garā materiāla vidum, kad sākas vingrinājums «lūk, viņi bērnus nemīl!». Ticu, ka NA runā, ko domā, nevis demogrāfijas jautājumu izmanto savas politiskās identitātes paspilgtināšanai. Un tomēr - vai NA nopietni uzskata, ka triju dēlu māte labklājības ministre Viņķele slepus lolo kaut kādu nepatiku pret bērniem, tādēļ stājas ceļā labvēlīgākas vides bērniem radīšanai? Iespējams, ir cilvēki, kuriem bērni riebjas, kuri par dzīvi domā izteikti grāmatvediskās kategorijās, tomēr konkrētajā Latvijas situācijā ticamāk, ka atšķiras viedokļi par motīviem, kas veicina (vai pretēji - attur) izšķiršanos par bērna (-u) radīšanu. Visi no minētajā videomateriālā uzskaitītājiem ir pareizi. (Bērnudārzu pieejamība, t. s. māmiņu algu lielums un saņemšanas periods.) Tomēr NA līderi ir pārāk saprātīgi cilvēki, lai nenojaustu, ka ne mazāk svarīgi motīvi ir bažas par darba atrašanu, saglabāšanu, ienākumu līmeni, dzīves dārdzību utt. Apsvērumi nogaidīt ar pirmā vai nākamo bērnu laišanu pasaulē var būt ļoti dažādi, jo cilvēki mēdz uzdot sev jautājumu: «Vai es gribu, lai mans bērns dzīvo šādā valstī?» Attiecīgi kāds vienkārši sasummē kopā viedokli par notiekošo Latvijas medicīnā, izglītībā, sabiedrības iekšējā emocionālajā gaisotnē un atbild: nē, negribu. Izšķiršanās par bērnu (-iem) ir nozīmīgs lēmums, attiecīgi to vienmēr veidos daudzi apsvērumi, attiecīgi nav dažu brīnumlīdzekļu dzimstības situācijas uzlabošanai.
NA ir taisnība uzstādījumā, ka demogrāfijai ir jābūt prioritātei, kuras vārdā ir vēlreiz un vēlreiz rūpīgi jāpārskata budžeta izdevumi - vai starp tiem nav mazāk svarīgu un vispār nelietderīgu. Gan jau ir. (NA norādītie - pagaidām gan visai pavirši un populistiski.)
Lai kā arī būtu - līdzīgi kā ir ierobežojumi bērnu izmantošanai reklāmā, arī partiju centienos pierādīt sevi vēlētāju acīs - kas neizbēgami saistās ar vārdu kaujām, kurās pazūd jautājuma būtība, - ar bērnu tēmas ekspluatēšanu nevajadzētu aizrauties. Ja naudas konkrēti šobrīd nepietiek, nekas netraucē koalīcijai vienoties, ka - parādoties nodokļu ieņēmumu pārpildei nākamgad, x procents no tā tiks novirzīts demogrāfijai.