Divu gadu laikā tiesas sēdes strīdā par autortiesībām uz 973 filmām, kas Rīgas kinostudijā uzņemtas no1964. līdz 1993. gadam, nozīmētas un pārceltas vairākkārt. Pašreizējā a/s Rīgas kinostudija vairākkārt mainījusi statusu un sen jau nav valsts uzņēmums, tomēr uzskata sevi par studijas tiesību mantinieci. Atliek tikai minēt, kas notiks 18. maijā, kad nolikta kārtējā sēde. Lietas drīzāku izskatīšanu vēlas arī Latvijas Kinematogrāfistu savienība (LKS), kas uzrakstījusi iesniegumu, lai tiktu atzīta par trešo personu.
Nav precedenta
Prognozēt, ar ko tiesvedība beigsies, nav iespējams, jo Latvijas tiesu praksē nav šāda precedenta, atzīst advokāts Lauris Leja, kurš procesā pārstāv KM. Kinostudijas un KM strīds sākās 2007. gada nogalē, kad uzņēmums nodeva Dānijā reģistrētai firmai Voxell ApS ekskluzīvas tiesības izplatīt filmas, pret ko KM iebilda. Prokuratūra izbeidza kriminālprocesu par šī darījuma likumību. Taču civilprocess par autortiesībām uz filmām ir ierosināts, jo KM aizstāv viedokli, ka autortiesības pieder valstij, bet Kinostudija atsaucas uz Latvijas PSR Civilkodeksu, kas bija spēkā līdz 1993.gadam, nosakot, ka filmas autortiesības pieder uzņēmumam, kas to uzņēmis. Uz šīm filmām Latvijas Republikas autortiesību likumi neattiecas. «Situācija ir nepiedodama, mēs tiesas dēļ nevaram izplatīt filmas, kaut būtu gatavi mēneša laikā tās sagatavot DVD formātā un salikt veikalu plauktos,» norāda Rīgas kinostudijas valdes loceklis Vents Horsts, pieļaujot, ka filmu izplatīšanu varētu veikt arī bez dāņu līdzdalības. Kinostudija vēloties ātrāk izbeigt strīdu. To pašu, tikai ar pretēju rezultātu vēlas arī Nacionālais kino centrs, kas pēdējos gados restaurējis vairākas filmas, kuras tagad skatāmas digitālā formātā, taču šis process apstājies finansējuma trūkuma dēļ. «Vēl nav bijusi reize, kad abas puses būtu satikušās un beidzot sākušas diskutēt,» atzina NKC juriskonsulte Laura Ģērmane. V. Horsts gan uzskata, ka arī filmu restaurācija notikusi nelikumīgi, tāpat kā jebkura šo filmu publiska demonstrācija, ko atsevišķos gadījumos organizē LKS.
Savukārt filmu autori, tiesai prasot trešās personas statusu, atgādina, ka viņu tiesības ignorēt nedrīkst. «Padomju laikā autorus diskriminēja, un šajā jomā joprojām valda sociālisms. Tiek aizmirsts, ka filma nav kaut kas abstrakts, tai ir vārds, tētis un mamma - tās autori. Tas, par ko strīdas kinostudija un KM, mūsdienu izpratnē ir producentu tiesības, taču ignorēt autoru tiesības mēs neļausim. Jāvienojas par terminoloģiju, citādi vienā terminā katrs ietver atšķirīgu tiesību apjomu. Ja skatāmies, kurai no abām pusēm taisnība, mūsuprāt, tā ir valsts, nevis Rīgas kinostudija, kas tik daudz reižu ir reorganizēta, ka to vairs nevar saukt par bijušās kinostudijas tiesību mantinieci. Ja tiesības uz filmām nonāks privātās rokās, tās jebkurā brīdī var pārdot,» satraucas LKS valdes priekšsēdētāja Ieva Romānova.
Kašķējoties zaudējam
Pēc tiesas pieprasījuma Kultūras ministrija sagatavoja pilnu filmu sarakstu. Tajā iekļautas gan mākslas, gan dokumentālās un animācijas filmas, piemēram, visas Arnolda Burova leļļu filmas. «Godīgi sakot, arhīvā esošās filmas, par kurām notiek tiesvedība, ir tik traģiskā stāvoklī, ka uz lielā ekrāna tās rādīt ir riskanti, lente var neizturēt, un arī mākslinieciski šāda kopija vairs nevar radīt priekšstatu, kāda filma ir patiesībā. Taču bezgalīgās tiesvedības dēļ nav iespēju filmas ne izdot diskos, ne restaurēt, un mazinās potenciālo sponsoru atbalsts restaurācijai. Nevar piesaistīt Eiropas finansējumu, ja nezina, kam šīs filmas piederēs un kurš par tām pelnīs naudu. Redzēsim, kā tiesa lems juridiski, bet morāli šīs filmas pieder cilvēkiem, kas tās radīja,» pārliecināta kinokritiķe, kino Rīga projektu vadītāja Daira Āboliņa. Viņa uzsver - šogad ir vairākas nozīmīgas jubilejas padomju gados uzņemtajām filmām. Par godu režisora Leonīda Leimaņa simtgadei kino Rīga bez maksas tika rādīta filmas Pie bagātās kundzes restaurētā kopija, bet Vella kalpi var palikt bez jubilejas svinībām ar publisku filmas seansu, tāpat kā Pūt, vējiņi!, kam 40 gadu jubileju svinēs pēc trim gadiem. «Mēs kašķējamies tā vietā, lai šajā smagajā laikā dotu cilvēkiem uzmundrinājumu ar labām latviešu filmām. Un neviens no tā nepelna, tikai izdod naudu advokātiem. Valstij būtu jāpasludina šīs filmas par nacionālo mantojumu, varbūt pat Valsts prezidentam vajadzētu iejaukties, lai izbeigtu šo bezjēdzību,» uzskata D. Āboliņa.