Grūti nepamanīt, ka prezidentālisma jeb vadonisma tēma pēdējos mēnešos kļuvusi par slavenā advokāta jājamzirdziņu. Tās vārdā var piepucēt vēsturi, noklusējot, ka vadonis Ulmanis būtībā uzdāvināja neatkarīgo Latvijas Republiku Staļina vadītajai Padomju Savienībai. Hercogs Jēkabs par latvju nācijas līdera godu, ko tam atvēlējis A.Grūtups, laikam gan nosmietos līks - hercogistes laikos par tādu nāciju nekas nebija dzirdēts, bet saimniecisko uzplaukumu lielā mērā nodrošināja bezmaksas darbaspēks - latviešu dzimtļaudis.
Aizrāvies ar vadonisma idejas propagandēšanu, A.Grūtups laikam jau aizmirsis, ka vēl pirms pāris gadiem bija to vidū, kas teicās Rīgā celt pieminekli Konstantīnam Čakstem. Viņš, starp citu, cerēja Latvijas neatkarību atjaunot, balstoties uz vēl šobaltdien spēkā esošo Satversmi, kurā nostiprinātos varas dalīšanas principus A.Grūtups cenšas demontēt.
Pat uz mirkli pieņemot, ka slavenajam advokātam, līdzīgi kā savulaik viņa padomus saņēmušajam trīskāršajam ekspremjeram, kurš sakās gatavs atkal ņemt varas grožus savās rokās, rosīties liek sirdssāpes par valsti. Taču arī tad A.Grūtups un pārējie Satversmes demontētāji sāk no pavisam nepareizās puses. Jo sākumā taču būtu jāsaprot, kādēļ cilvēki zaudējuši respektu pret valsti un tās vadītājiem. Tas, ka politiskajai varai jābalstās uz leģitimitāti, tas ir, jābūt atzītai no pilsoņu puses, ir plaši zināma pamatpatiesība.
Leģitimitātes krīzes ir pārdzīvojušas daudzas valstis. Latvijā vismaz daži no pēdējos gados apogeju sasniegušās leģitimitātes krīzes iemesliem ir pietiekami skaidri redzami. Pat A.Grūtupam būtu jāatzīst, ka ir tikai likumsakarīgi, ka pilsoņi neuzskata par īsti leģitīmu Saeimu, kuras vēlēšanu rezultātus saskaņā ar Augstākās tiesas spriedumu var uzskatīt par izkropļotiem TP un LPP/LC pozitīvisma kampaņu dēļ. Sajūta, ka parlamentā ir ieblēdījušies un nesamērīgi daudz balsu ieguvuši tie, kam tur nemaz nevajadzēja būt, jau pasen nav sveša pat tiem, kas paši balsojuši, iespaidojoties no pozitīvisma kampaņām.
Un vēl - kā tad ar morālo autoritāti? Cik lielā mērā to bauda Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuru šaurs politiķu loks par valsts pirmo amatpersonu izvēlējās zoodārzā? Un kā ar Saeimas deputātiem un ministriem? Cik daudz viņu vidū ir tādu, kas tiek uzskatīti par neapšaubāmi cienījamiem?
Politiķi nereti visu vainu veļ uz plašsaziņas līdzekļiem, kas pārlieku skopi atspoguļojot varas institūciju labos darbus un nevajadzīgi izceļot sīkumus tikai tādēļ, lai kārtējo reizi «grautu» parlamenta, valdības, politisko partiju prestižu. Taču diez vai politiķu morālās autoritātes graušanā pie vainas tikai mediji vien. Būtu taču absurdi sagaidīt, ka mediji sāks sabiedrībai mācīt izpratni pret Saeimas deputātu nevēlēšanos atteikties no dažādām kompensācijām un piemaksām, attaisnot praksi valsts kapitālsabiedrību valdēs un dažādu pārvaldes institūciju vadībā celt partijām pietuvinātus cilvēkus vai pārliecināt sabiedrību, ka ir pareizi valsts un pašvaldību pasūtījumus uzticēt uzņēmumiem, kuru vadībā ir partiju ziedotāji!
Taču A.Grūtups un ne tikai viņš spītīgi atsakās saskatīt iemeslus, kādēļ valsts līderi zaudējuši morālo autoritāti, kas patiesībā tiem būtu nepieciešama kā gaiss vai ūdens. Tā vietā, lai beidzot sāktu domāt par morālās autoritātes atgūšanu, jau atkal priekšroka tiek dota reklāmai - biedinājumiem, ka nācija bez līdera tapšot par mēslojumu. Un tas, visticamāk, ir simptomātiski. Ka ne jau sirdssāpes par sabiedrības un valsts likteni, ne nožēla par sistemātisku un ilgstošu valsts sagrābšanu, izzagšanu un izvazāšanu vada tos, kas izeju no leģitimitātes krīzes sakās redzam tautas vēlētā prezidentā un prezidentālisma ieviešanā.
Nē, viņiem nerūp varas morālā autoritāte. Viņiem pilnībā pietiktu ar noteiktu vēlētāju balsu skaitu, kas nodots par spēkā esošās Satversmes sagraušanu un pēc tam - par kāda «izvēlei» piedāvāta kandidāta iecelšanu vadoņa godā. Par kandidātiem A.Grūtups jau izteicies, ka nācijas līdera potenciālu saredz Andrī Šķēlē, Aivarā Lembergā un Ainārā Šleserā. Ko tur vairs piebilst? Komentāri lieki...
Taču sabiedrība vairs nav naiva un solījumiem, ka līdz ar vadoņa atrašanu Latvija pārvērtīsies par Leiputriju, netic. Visu Latvijai! trīs mēnešos par saviem Satversmes grozījumiem, kas dotu iespēju vēlētājiem vēlēt vadoni, izdevies savākt tikai pavisam niecīgu skaitu parakstu.
Tāpēc metiet pie malas sabiedrības biedināšanu un vadonisma slavināšanu! Sabiedrībai šī neskaitāmas reizes uzsildītā zupa vairs neiet pie dūšas.