Uzdevums - atspēkot maldus
Nonkonformisma termins gan zīmīgi pazudis no izstādes nosaukuma. Daļēji iesaistoties pasākuma noslēguma fāzē (gan ne šīs izstādes organizēšanā), patiešām jāatzīst, ka termins nav pats veiksmīgākais. Atšķirībā no krievu mākslā sastopamajiem nonkonformistiem - iekārtas pretiniekiem un neoficiālu izstāžu rīkotājiem, kas iztika no darbu pārdošanas ārzemniekiem, - šejienes pagrīdes aprises ir daudz grūtāk tveramas. Tomēr vienkāršotam rietumnieku priekšstatam, ka padomju ietekmes zonās eksistēja tikai divu veidu māksla - sociālistiskais reālisms un opozicionārais nonkonformisms - pretī stāv tikpat vienkāršots pretišķību nivelēšanas modelis, kurā faktiski visa radītā māksla ir bijusi leģitīma (nekā cita bez labi zināmā nebija) un politisko faktoru ietekme parādās tikai kā nacionālās atmodas patosa ietekmēts pārspīlējums. Ja izstādei izdotos atspēkot abus šos maldus, tas būtu daudz, un šķiet, ka vērīga skatītāja prātā tas notiks. «Un citi» - tie ir noklusētie un atklāti neminētie, tie, kas izkrituši cauri padomju perioda kanona sietam (kurš, protams, nemitīgi mainījās un paplašinājās).
Izstāde ir sadalīta atsevišķās katra kuratora atbildībā nodotās mākslas veidu zonās, kam katalogā veltīts izsmeļošāks teksts un pat skolēnu mājasdarbus atgādinoši uzdevumi, lai katrs varētu pārbaudīt savas (ne)zināšanas līmeni. Šīs zonas ir spēles mākslas (Vilnis Vējš), glezniecība un grafika (Irēna Bužinska), kustība, vide un gaisma (Ieva Astahovska), paralēlās plūsmas fotogrāfijā (Līga Lindenbauma), improvizācijas, inscenējumi, akcijas (Māra Traumane).
Kustība un dizains
Protams, jautājums paliek, kāpēc īsti šie «citi» savulaik palikuši bez vārda. Aina ir pietiekami raiba, jo mākslinieki un to grupējumi atšķirīgos veidos pārkāpa padomju funkcionāru patvaļīgi marķētās robežas. Spēles mākslās tie bija meklējumi ārpus teksta - runātā vārda - vadīto teātra un kino principu aploka, pievēršoties kustības un vizualitātes diktētai tēlainībai (Rīgas pantomīma, Anša Rūtentāla kustību teātris, novitātes scenogrāfijā, kā Andra Freiberga, Marta Kitajeva, Gunāra Zemgala un Ilmāra Blumberga darbi, studijas Birojs uzņemtās eksperimentālās filmas). Līdz ar to zūd viennozīmīgas interpretācijas drošais balsts, bet Biroja gadījumā institucionālas aizmugures trūkums ātri noveda pie drošības iestāžu iejaukšanās.
Uzdrīkstēšanās bija arī stājmākslas robežu pārkāpšana «dizaina» lozunga aizsardzībā, piesaistot arī kreisi orientētā konstruktīvisma mantojumu. Valda Celma kinētiskā skulptūra Bāka pēc Gustava Kluča grafiskā meta neapšaubāmi ir atraktīvākais eksponāts, bet jānovērtē arī ieskats virknē izstāžu, kas savā laikā bija mākslas robežu paplašinātājas (kinētiskās mākslas ekspozīcija Svētki, 1972, izstādes Forma. Krāsa. Dinamika un Savai pilsētai, 1978, u. c.). Izstādes tika aprakstītas un apmeklētas, līdz ar to, protams, nevar runāt par radikālu izslēgšanu no publiskās telpas; daži dizaineru risinājumi paguva kļūt par Rīgas vizuālā tēla būtisku sastāvdaļu, kā Artūra Riņķa mobilis Sakta uz viesnīcas Latvija fasādes.
Neatzītie virzieni
Iedzīšana pagrīdē daudz spēcīgāk izpaudās stājmākslā, kas inspirējās no dažādiem neatzītās «buržuāziskās» mākslas virzieniem. Viens no ļaunākajiem bija sirreālisms, dažkārt ietverot arī popārta, postmodernisma, erotikas elementus vai pieķerot citu tabu zonu - reliģiska misticisma tendences. Tādi vārdi kā Vladimirs Pavlovs, Vladimirs Glušenkovs, Anatolijs Žebels vai Rašids Aļikperovs neko daudz neizteiks plašākai publikai, aktualizējot arī citviet ļoti intensīvi diskutēto etnocentriskā kanona paplašināšanu. Var diezgan pārliecinoši apgalvot, ka, izņemot Māri Ārgali, sirreālisma ietekmju izplatīšanā Latvijas mākslā liela loma bijusi tieši krievu diasporas pārstāvjiem, kuru dīvainās bildes nepieņēma izstādēs, jo tās nekādi nesaskanēja ar estetizēto nacionālās mākslas priekšstatu sistēmu (arī t. s. asociatīvās tēlainības piemēri oficiāli atzīto mākslinieku darbos bija stipri vien pieklusināti un aprobežojās ar laika un telpas vienības pārrāvumiem, lielākoties respektējot objektu veselumu un atpazīstamību). Taču arī šīm nevēlamajām tendencēm bija savs drošības ventilis - zinātnes un zinātniskās fantastikas tēma, zem kuras cepures tās daļēji parādījās izstādēs.
Paredzams jautājums, ko šādā autsaideru parādē dara tādi populāri mākslinieki kā Līga Purmale, Miervaldis Polis vai Maija Tabaka. Nianse ir laika faktorā, ko uzsvēris kurators Vējš, - rādām šos māksliniekus, pirms viņus aprija sociālistiskais kanons (Diena, 20. nov.), proti, pievēršanos mimētiski precīzam, ekspresīvu klišeju nenovalkātam realitātes vērojumam. Cits sociālistiskā reālisma drauds bija abstrakcionisms. Ojārs Ābols, kurš ieņēma augstus amatus padomju mākslas sistēmas hierarhijā, veidoja abstraktus darbus, kas tīri labi iederētos nupat slēgtajā pēckara Eiropas abstraktās mākslas skatē CoBrA & Co Arsenālā. Arī disidentisko mākslinieču Lidijas Auzas un Zentas Loginas hipertrofētās faktūras ir no šī paša abstrakti virzītās atļaušanās lauciņa. Fotogrāfijas jomā tā bija antiestētiskā ievirze, kas atteicās pakļauties mākslas fotogrāfijas tiražētajai vizuālajai izteiksmībai (Māra Brašmane, Zenta Dzividzinska, Egons Spuris u.c.), savukārt Andra Grīnberga un Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas veidotie hepeningi un akcijas, kuru dokumentācijas aicina iedziļināties gan statiskos, gan kustīgos tēlos, bija jau ļoti tālu no eiropeiski tradicionālā, bet padomju sistēmas perversi iekonservētā priekšstata, ka par mākslu var dēvēt tikai gleznas, skulptūras un grafikas lapas.
Izstāde skatāma Rīgas mākslas telpā līdz 30. decembrim.#
*LMA Mākslas vēstures institūts