Gaidāms, ka pēc astoņus gadus ilgas valdīšanas tiks gāzta centriski kreiso spēku koalīcija, ko vadīja Jenss Stoltenbergs no Darba partijas. Uzvaru balsojumā paredz centriski labējo partiju koalīcijai, bet par nākamo premjerministri, visticamāk, kļūs Konservatīvās partijas līdere Erna Sūlberga.
Lai kļūtu par valdības vadītāju, E. Sūlbergai Ministru kabineta sastāvā nāksies iekļaut populistisko Progresa partiju, kas iestājas par stingrāku imigrācijas politiku.
Sabiedrība grib pārmaiņas
Kopš 2005. gada Norvēģijā varas grožus tur sociāldemokrāts J. Stoltenbergs, kurš kopš tā laika gandrīz nepārtraukti ir bijis populārākais politiķis valstī. Viņa valdīšanas laikā Norvēģija praktiski bez satricinājumiem ir pārcietusi finanšu krīzi, kas skāra lielu daļu Eiropas valstu, bet ekonomika turpināja augt - augstās naftas un gāzes cenas dēļ.
Tomēr viņš arī paliks vēsturē kā premjers, kura termiņā Norvēģija piedzīvoja vienu no drūmākajiem mirkļiem savā vēsturē. 77 cilvēki gāja bojā, kad 2011. gada 22. jūlijā A. B. Breivīks izraisīja sprādzienu Oslo centrā, bet pēc tam sarīkoja apšaudi netālajā Ūteijas salā, kur tobrīd notika J. Stoltenberga vadītās Darba partijas jauniešu nometne.
Norvēģijas premjers ieguva nācijas un pasaules simpātijas ar savu runu pēc A. B. Breivīka uzbrukumiem, aicinot norvēģus «pret naidu atbildēt ar mīlestību», kā arī iestāties par lielāku atklātumu, demokrātiju un cilvēcīgumu.
J. Stoltenberga popularitāte strauji saruka pēc tam, kad pagājušā gada augustā izmeklēšanas komisija publicēja ziņojumu, kurā tika atspoguļots, kā varas iestādes un policija reaģēja uz uzbrukumiem, izgaismojot kļūdas un slikto gatavību ārkārtas situācijām.
«Tā bija absolūti iznīcinoša kritika policijas un Norvēģijas spējai tikt galā ar jebkuru krīzi,» uzskata Bergenas Universitātes politikas profesors Franks Orebrots. «Tas patiesi iedragāja Darba partijas tēlu un ticību, ka tā var labi pārvaldīt Norvēģiju.»
J. Stoltenbergs arī pašlaik ir valstī populārākais politiķis, tomēr viņa spēkos nav atjaunot Darba partijas agrāko popularitāti, arī tās tuvākās sabiedrotās - Centra partija un Kreisā partija - ir zaudējušas vēlētāju uzticību.
Analītiķi uzskata, ka sabiedrība ir nogurusi no valdības, kas jau astoņus gadus ir pie varas, tādēļ vēlas pārmaiņas. «Tādēļ, ka valstij klājas tik labi un šeit nav krīzes, ir diezgan droši eksperimentēt,» norvēģu politologs Juhanness Bergs stāsta ziņu aģentūrai DPA.
Grib ieguldīt inovācijās
Prognozes liecina, ka pēc astoņu gadu pārtraukuma norvēģu vēlētāji varas mandātu vēlas nodot labējām partijām. Konservatīvā partija, Progresa partija un divi mazāki centriski labēji spēki - Kristīgo demokrātu partija un Liberālā partija - vēlēšanās varētu iegūt 55,6% balsu, kas tām dotu 98 no 169 deputātu vietām, rāda aptaujas. Līdzšinējā centriski kreiso koalīcija var cerēt uz 38,4% atbalstu, kas dotu tikai 68 krēslus parlamentā.
Galvenā pretendente uz J. Stoltenberga vietu ir Konservatīvās partijas vadītāja E. Sūlberga. 52 gadus vecā politiķe, kuras etalons politikā ir Vācijas kanclere Angela Merkele, priekšvēlēšanu kampaņā solīja samazināt nodokļus, uzlabot veselības aprūpes un izglītības kvalitāti, kā arī ieguldīt infrastruktūras projektos, vienlaikus ievērojot fiskālo disciplīnu.
Viņa ir kritizējusi līdzšinējo valdību par netālredzīgu politiku, ekonomisko izaugsmi balstot tikai uz enerģētikas nozari. «Mēs neesam izmantojuši Norvēģijas vēsturē labāko laiku ekonomikā, lai ieguldītu nākotnē,» uzskata E. Sūlberga. «Mūsu ekonomika stāv uz vienas kājas - naftas ieguves. Kas notiks, ja naftas cena kritīs? Kas notiks, kad beigsies naftas laikmets?» Viņasprāt, Norvēģijai ir jāiegulda inovācijās.
Jau tagad ir skaidrs, ka E. Sūlbergai priekšā smags valdības veidošanas process. Kristīgo demokrātu partija un Liberālā partija ir paziņojušas, ka negrasās strādāt kopā ar Progresa partiju tās pretimigrantu politikas dēļ.
Progresa partija, kuras biedrs ir bijis A. B. Breivīks, savulaik asi iestājās pret multikulturālismu un runāja par Norvēģijas «slēpto islamizāciju», tomēr pēc 2011. gada asinsizliešanas tās retorika ir kļuvusi mērenāka.
Visticamāk, E. Sūlbergai nāksies veidot mazākuma valdību kopā ar Progresa partiju, vienlaikus cerot uz kristīgo demokrātu un liberāļu atbalstu parlamentā.