Tagad gan es esmu patiesi laimīga, ka viņš neļāvās manām provokācijām, jo, lai gan mani uz papīra piemestie aprēķini liecināja, ka mēs varētu to atļauties, šodienas realitāte šo idilli saslauka kā gružus uz šaufeles. Nav taču arī nekāda vaina dzīvot īrētā dzīvoklī, kurā jūties kā mājās, un saimnieki tiek galā ar problēmām, ko citā gadījumā nāktos risināt mums pašiem.
Man jau pietika ar kompi, ko nopirku ar to plastmasas kartīti, ko bankā iedod pilnu ar naudu, tu to iztērē un tad katru mēnesi maksā deviņas ādas, lai karte atkal būtu tikpat pilna kā brīdī, kad saņēmi.
Nekas jau nebeidzas ar brīdi, kad prece nopirka un tu lēnām un godīgi sāc to atmaksāt. Ik pa brīdim paslīd kāja un to pašu, ko esi algas dienā ielicis plastmasas brīnumā, pēc nedēļas izņem ārā. Kad par savu grēku klusi atzinos dzīvesbiedram, dabūju morālo kāvienu. Man tika noliegts karti izmantot, sakot, lai labāk naudu prasu viņam, nevis paklusām velku ārā no bankomāta. Tagad es zinu, ka vislabākā metode ir karti atdot vīrietim ar stipru raksturu. Man tā vien šķiet, ka laimīgākā diena manā dzīvē bija tā, kad internetbanka parādīja, ka kartē ir tikpat daudz naudas, cik pašā sākumā.
Pavisam nesen man atkal zvanīja šarmants jauneklis un piedāvāja kredītkarti, stāstot, ka tas taču būs tik forši - varēšu pirkt un pirkt. Spītīgi turējos pretim, sakot, ka man pietiek ar savu naudu. Saglabāju vēsu prātu un atteicos vēlreiz. Cilvēkam ar vājākiem nerviem tas būtu grūtāk. Lai gan - nevajag jau vājus nervus, es pati pirmajā reizē uzķēros un guvu burvīgu pieredzi, kā labāk nedarīt.