Tad nu gan atraduši problēmu - nevainības zaudēšanas dēļ rīkot pašnāvību, instinktīvais cinisms spieda mani pasmaidīt par lugas centrālo «aktualitāti». Kuru gan šāda niecīga psihoseksuāla trauma šodien var uzbudināt?! Un arī lugas sociālo hierarhiju «asinssajaukšanās» motīvi (kalps paved augstdzimušu jaunkundzīti teju vai paša gaidībās esošās piegulētājas/līgavas acu priekšā) mūsdienās diez vai spēj kalpot par ieganstu temperamentīgai diskusijai.
Tomēr.
Citas Jūlijas
Sociāli angažētais vācu režisors Tomass Ostermaiers Maskavas Nāciju teātrī dzimumu dueli bija iemanījies pārvērst ne tikai par divu Krievijas ekrānu un skatuves zvaigžņu sacensību (dīva ar noslēpumu Čulpana Hamatova plosījās Jūlijas lomā, bet publikas mīlulis Žeņa Mironovs eleganti attēloja lakeju Žanu), bet - pateicoties talantīgā jaunā literāta Mihaila Durņenkova gandrīz nepamanāmi, tomēr būtiski pārrakstītajam/mūsdienu Krievijas reālijām pielāgotajam lugas tekstam - gana jaudīgi izteikties arī par mūžīgo kalpa/verga kompleksu, kas dzīvs katrā krievu iznirelī, kurš savu sapņu karjeru sāk kā oligarha šoferis un kura viens karjeras pakāpiens ir izdrāzt bosa meitu - pati tak uzprasījās! Savukārt angļu multimediālā perfekcioniste Keitija Mičela Berlīnes Schaubuehne bija «noorganizējusi» absolūti dokumentālu Jūlijas jaunkundzes filmēšanu, kuru izrādes skatītāji vienlaikus varēja vērot «tiešraidē» - kā ārkārtā poētisku kadru/epizožu tuvplānu un mikrotuvskatu kompozīciju trīs ekrānos virs skatuves un uz pašas skatuves notiekošajā teātra/filmēšanas procesā. Publikas klātbūtnē gan dzima izrādes īpatno trokšņu efekti, gan balsu/sarunu intensitātes tika modulētas no knapi dzirdama čuksta līdz sirdspukstam atombumbas sprādziena skaļumā. Tik virtuozu teātra/kino saplūšanas maģiju gadījās piedzīvot pirmo reizi. No simt lappušu teksta Mičela izrādes vajadzībām izmantoja labi ja trīs. Atbildot uz idiotisko jautājumu, par ko tad ir šī izrāde, nākas samulst. Katrā ziņā ne par dzimumu karu vai psihoseksuālās vai sociālās identitātes meklējumiem. Varbūt par to, ka cilvēku dzīvi un likteni veido sīki ikdienišķi rituāli un savstarpējo attiecību žesti, kuri vienā brīdī sastrēgst lavīnā, un tā gāžas, satracinot «visu pasauli», pat ja šī visa pasaule patvērusies mazā lauku muižiņā ar trim cilvēkiem.
Kustīgā «sadzīves platforma»
Vladislavs Nastavševs Valmieras teātra Jūlijas jaunkundzei ir «pilna laika» autors - viņa atbildībā - režija, scenogrāfija, tērpi un mūzika. Režisors Apaļās zāles telpu izmanto kā klasisko teātra arēnu: skatītāji aptumšotā aplī sēž ap otru - baltu skaidplākšņu - apli, kura centrā ir nestabils baļķis - plaukts uz vienkāja -, un visi trīs izrādes personāži cenšas to dažādos veidos līdzsvarot. Iesākumā Kristīne (Anta Aizupe) uz baļķplaukta kārto ikdienišķus priekšmetus - stikla traukus, divas burciņas ar sarkanu ķiršu kompotu (! - Čehova «bise», kas izšaus efektīgi), vēl kādus niekus, kārto rūpīgi, jo tiem jānostabilizē kustīgā «sadzīves platforma». Vēlāk, miegā, Kristīne pati kļūs par klātesošo «gaļas gabalu» - atsvaru, kurš Jūlijas un Žana attiecību skaidrošanas laikā karāsies vienā mierā. Varbūt - izliksies, ka guļ. Disbalanss - līdzsvars. Nestabilitāte - miers. Cirka arēna dzimumu batālijām? Izrādes vizuālā zīme ir tik ļoti literāra, turklāt tā visai ātri «izsmeļ» savas lietojamības nozīmes - gan fiziskā, gan metaforiskā veidā -, ka sāc uztraukties - kā gan divarpus stundas aktieri tiks galā ar šo burtiskā nozīmē uzmācīgo telpu?
Ziniet, tiek gan. Vispirms jau pateicoties režisora ekstravagantajam lomu dalījumam, kurš pilnībā nojauc stereotipisko priekšstatu par tradicionālo dzimumu lomu šajā Strindberga opusā. Paradokss - šī izrāde par seksu ir pilnīgi aseksuāla, un, šķiet, tāda arī bijusi režisora vēlme (koncepts). Jo šī Jūlijas jaunkundze nevēsta par «vīrišķo/mačo spēku», kas bez sirdsēstiem iegūst trauslu, jā, kaprīzu un, iespējams, fantāzijās pat izvirtušu pusauga sievietīti. Erotisms izrādē ir dekoratīvs, panākts teātra līdzekļiem, - Žans Jūlijas nevainību lauž, strauji iegrūžot roku ķiršu kompota burkā. Atskan pretīgs «žļerkš!», un sārtā sula ar gaļīgajām ogām šķīst uz visām pusēm. Taču ar to vēl ogu/auglības orģijas nebeidzas - dažs labs skatītājs liekas nobažījies ne pa jokam - un ja nu kompota paltis, izšķaidītās ogas trāpa uz manas glaunās kleitas? Nākamā efektīgā atrakcija skatītājus skar, kad Žans, pierunājis «aptraipīto» Jūliju bēgt uz ārzemēm, pieprasa atnest naudu - un Jūlija nes: rozīgās, zaļās simt un piecsimt eiro banknotes jaunajai sievietei gāžas laukā no visa ķermeņa - šķiet, tās ir visur zem viņas drēbēm. Vai varbūt Žana piesmietās miesas vietā?
Jūlijas jaunkundzes lomā dzīvo Inese Pudža, Žanu tēlo Mārtiņš Meijers. Abu aktieru organika ir ārkārtīgi savāda - Pudžas Jūlija ar viņas kvēli gailošajām acīm, stūraino plastiku un uniseksa tērpu drīzāk atgādina mežonīgu, puscivilizētu Maugli, čali (skuķpuiku) un pat potenciāli iespējamu valdonīgā tipa lesbieti, ne izsmalcināti laisku aristokrāti ar labām manierēm, savukārt Meijera Žans ar savu jauko «purniņu» ideāli iejuties izkurtējuša bērna maukas tēlā, kurš gatavs uz visu ar visiem, jo vienkārši tāda ir viņa daba (principā Žans šajā izrādē ir Nabokova Lolitas konversija - izlaista bezprincipu lelle ar nekontrolējami kaprīzu dabu). Jauno aktieru duets ir intriģējošs un panāk dubultu paradoksu - Jūlijas jaunkundzē ir slēpta tā katram vīrietim bīstamā agresija, kas liek izšķirties tikai par divām iespējām - mukt «asti» kājstarpē ierāvušam vai atbildēt ar kontrsitienu - pakļaut drīzāk ar vardarbīgu spēku, bet to spēku, kuru otra puse labprāt gaida un grib. Katrā ziņā Žana rīcību nenosaka gļēvs maitisms, bet gan pasīva perversitāte - pazemot bioloģiski spēcīgāko. Ja režisors būtu koncentrējies uz šo divu apjukušo cilvēku seksualitātes visslēptāko motīvu vēl precīzāku izstrādi, nevis šķērdējies ar eiro naudiņu, baļķa līdzsvarošanas un menstruālo ķiršu orģijās, rezultāts būtu pavisam lielisks.