Acīmredzamā mācība no Vācijas kļūdām un problēmām imigrantu sakarā ir tāda, ka tā ir jāplāno. Proti, ne vien - cik un kādēļ migranti atbrauks, bet arī - ko darīt tad, ja notiek kā parasti, proti, sliktākais scenārijs. Vācijas gadījumā pagaidu strādnieki izrādījās ar masveida noslieci kļūt par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kas pamanījās piepulcēt arī ģimenes un radus. Notrallinātie gadi, kamēr vācieši apjēdza, ka nupat nav labi, ka kaut kas ir jādara, un nonāca līdz konkrētām cittautiešu integrācijas programmām, tā vien šķiet, bijuši kritiski. Izlieto laiku nesasmelsi, un situācijas saglābšana prasa un prasīs daudz pūļu un naudas, un Latvijai kā Vācijā, tā visur, kur vien var, ir steigšus jāskatās un jāmācās gan no citu kļūdām, gan panākumiem. Jo imigrācijas neizbēgamība un pat nepieciešamība itin tuvā nākotnē Latvijā ir skaidra.
Vajadzības vai apstākļu spiesta cittautiešu un citu kultūru līdzās pastāvēšanas un sadarbības vai asimilācijas problemātika nav nekas jauns. Jauna ir šīs problemātikas aktualizēšanās mūsdienu Eiropā un Rietumu pasaulē vispār ar mūsu demokrātijas un tiesiskuma pārliecību un no tā izrietošajiem uzstādījumiem. Metodes, ar kādām turki XIV gadsimtā kristiešu zēnus īpaši lojālās janičāru armijas veidolā integrēja Osmaņu impērijā, mūsdienās jau pašu turku vai jebkura cita integrācijai neder. Bet nedarbojas arī pašplūsma, un vienīgais risinājums cittautiešu padarīšanai par lojāliem iedzīvotājiem un pilsoņiem ir izsvērta, apņēmīga un mērķtiecīga politika. Vēlams, arī laikus īstenota.