Radies «no zila gaisa»
Oļegs piedzima ar redzamiem fiziskiem defektiem - mugurkaula un krūškurvja deformāciju. Tāds bērns - fiziski nepilnvērtīgs - jaunajiem, studējošajiem vecākiem nebija vajadzīgs. Jaunā māmiņa un tēvs turpat Dzemdību namā parakstīja atteikšanās dokumentus no sava pirmdzimtā. Oļegs kļuva bārenis - cilvēkbērns, kurš, kā viņš pats saka, «radies no zila gaisa». Oļegs nonāca zīdaiņu namā, tomēr adoptēt viņu neviens nevēlējās. Četru gadu vecumā viņu pārcēla uz sociālās aprūpes centru Baldonē jeb, kā saka, pansionātu. Bērnu pansionātos nonāk mazie, kuriem nav tuvinieku, un turpmāk rūpes par tiem uzņemas valsts. Tiklīdz jaunieši sasniedz 18 gadu vecumu, tie tiek pārvietoti uz pieaugušo cilvēku pansionātu, kur nereti pavada visu mūžu. Oļegs ir izņēmums, jo pats saviem spēkiem sācis pilnvērtīgu dzīvi ārpus pansionāta sienām. «Tas ir nebijis gadījums, es un mani bijušie kolēģi neatminas līdzīgu likteni,» atzīst Baldones Sociālā aprūpes centra bijusī auklīte Aija Kārkliņa.
Atsēž dzīvi
Oļegu satieku pēdējā augusta piektdienā Vecrīgā. Brīdi paejamies un nosēstam kanālmalā. Saruna īsti nevedas, jo viņš uzskata, ka neko īpašu jau nav paveicis. «Līdz šim brīdim domāju tikai par sevi. Sabiedrība no manis neko neiegūst. Ko esmu darījis?» Oļegs jautā pats sev. «Drīzāk esmu apgrūtinājums valstij, jo tā maksā par budžeta vietu universitātē un par braukšanu sabiedriskajā transportā. Vai tad tas būtu lepnums?»
Viņaprāt, ir jāizdara vismaz kāds mazumiņš sabiedrības labā, lai kļūtu šā titula cienīgs. Bet tieši to jau Oļegs arī dara, taču sarunā noklusē. Lai palīdzētu citiem cilvēkiem ar invaliditāti iekļauties sabiedrībā un veidot neatkarīgu dzīvi, Oļegs iesaistījies biedrībā Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi. Viņš ir spilgts piemērs tiem pansionātu iemītniekiem, kuri savas veselības dēļ ir atkarīgi no citu atbalsta. «Citiem viņa pieredze, gribasspēks un gaišais skatījums uz dzīvi ir iedvesma saspuroties,» stāsta biedrības valdes priekšsēdētāja Inga Šķestere.
«No malas, iespējams, var labāk vērtēt,» Oļegs nosaka un tomēr atzīst, ka viņš nav «standarta pansionāta gadījums». Pansionātos ir maz cilvēku, kuri iemācās dzīvot ārpus iestādes sienām, atzīst Oļegs. «Tur ir noslēgta vide. Durvīm nav atslēgas priekšā, vārti ir vaļā, bet iemācīties sadzīvi esot grūti. Trūkst cilvēku, kas iedvesmo darīt, mācīties, noticēt sev. Es neesmu vienīgais, kas var... Tomēr pansionātos daudzi atsēž savu dzīvi,» viņš saka. Vīrietis spriež, ka viņam ir paveicies, jo dzīvei izmācīja Zviedrijas krustvecāki. Tie savulaik zēnu «pieņēmuši kā paša dēlu».
Latvijā un Zviedrijā
Pēc piedzimšanas ārsti Oļegam devuši vien pāris mēnešu, bet, kā pats smejas, nu viņš visiem ir parādījis pigu. Agrāk viņš attīstījās lēnāk, tagad nekādu trūkumu arī «galvā» neesot. Veselība ir stabila, un viņam nav nepieciešama aprūpe, arī zāles nav jālieto. Stipras sāpes bijušas agrāk, kad audzis. Tajā periodā bija nepieciešama medikamentoza palīdzība, masāžas, arī īpašas fizkultūras nodarbības. Deformācija apdraudējusi sirds un plaušu funkcijas. Puisis ticis atrādīts zviedru ārstiem, bet tie noplātījuši rokas, atzīstot, ka operācija ir nokavēta. To vajadzējis veikt līdz 14 gadu vecumam (tagad Oļegam ir otrās grupas invaliditāte).
Zviedrijā Oļegs pirmo reizi līdz ar citiem bērniem nokļuva apmaiņas braucienā. Tādi agrāk notikuši bieži. Kad zēns pirmoreiz atgriezās no ārzemēm, tad bijis pavisam cits cilvēks - laimīgs, apgarots, stāsta Aijas kundze. Atvedis uz Latviju vairākas vārdnīcas un sācis mācīties zviedru valodu, un atkal, tāpat kā bērnībā, progresējis lieliem soļiem. Drīz vien valoda jau bija apgūta tādā līmenī, ka starpposmos starp ciemošanās reizēm Zviedrijā regulāri tika uzturēti telefoniski kontakti. Kad pabeidzis zviedru valodas kursus ārpus pansionāta, zēns ar krustvecāku palīdzību iestājās Zviedru Tautas skolā Vadstēnā. Skolu latviešu puisis pabeidza ar izcilību. Pēc tam Oļegs atgriezās Latvijā, kur Jūrmalas Profesionālajā vidusskolā izmācījās komerczinības un vēlāk iestājās Latvijas Universitātē grāmatvežos. Šogad Oļegs sācis mācības otrajā kursā un no maksas grupas «ierotējis budžeta grupā».
Gatavs tikties ar tēvu
Kāpēc Oļegs nepalika Zviedrijā? Šo jautājumu viņam nereti uzdodot daudzi. «Man pietika švešzemes, mājas tomēr paliek mājas,» saka Oļegs. Un mājas viņš nupat ieguvis tiešā nozīmē. No īrētā dzīvokļa Pļavniekos pārcēlies uz vienistabas dzīvokli Imantā. «Varēju stāties rindā uz dzīvokļiem, bet neesmu maznodrošinātais, pelnīt varu pats - vasarā strādāju telefonkompānijā.» Dzīvokli Oļegs iegādājies ar krustvecāku palīdzību. Pircis tuvāk savam vienīgajam zināmajam radiniekam - māsīcai no mammas puses. Viņa puisi atradusi sociālajā vietnē Facebook. «Nu vairs neesmu viens,» saka vīrietis.
No māsīcas dabūjis zināt, ka māte sen kā mirusi ar vēzi. Dus, apglabāta Bolderājas kapsētā. «Es dažkārt viņu apciemoju, bet ne bieži, lai netraucētu mieru. Man nav aizvainojuma pret vecākiem. Kas bijis, tas bijis. Saprotu, ka tik jauniem, uzzinot, ka viņu dēls ir ar defektiem, nervi neizturēja, un vienkāršāk bija mani atstāt. Esmu piedevis, neesmu Dievs, lai kādu nosodītu,» viņš saka (nāk prātā, ka parasti gan ir tieši otrādi -nespēju piedot ļaudis cenšas attaisnot, sakot - neesmu jau Dievs, lai to spētu).
Oļega tēvs esot dzīvs, bet vēl kautrējas satikt savu pamesto dēlu. Oļegs ir gatavs tikties, bet gaidīs, līdz to vēlēsies tēvs.
Laikraksts Diena un TV3, piedaloties draugiem.lv, aicina - piesakiet savu kandidātu [email protected] vai pa pastu: Mūkusalas 15, Rīga, LV-1004