Brokastis viņi ēd visi kopā, un tās droši var saukt par franču tradicionālajām brokastīm - svaiga maize (franču bagete), kuru pirms brokastīm jāpaspēj nopirkt, jo nākamajā dienā tā ir sacietējusi un neēdama. Maizi parasti ēd ar medu vai ievārījumu. Priekšroka tiek dota vasarā no Latvijas atvestajam medum, bet ievārījumus Baiba vāra pati. Tas ir kas īpašs, jo reti kurā mājā top savs ievārījums. Izejvielas Dienvidfrancijā ir eksotiskākas, bet nu jau Baiba apguvusi, kā ievārījumu vārīt no citroniem, apelsīniem, vīģēm un citiem labumiem, kuri nobriest Provansas reģionā. Arī maize gadu gaitā piemeklēta mazliet atbilstošāka Latvijā pierastajai. Bagete, kuras cepšanā izmantots raugs. Maize ir pelēkāka, tik ātri nesacietē.
Pusdienlaiks Francijā ir svēta lieta, un vienmēr nemainīgi tas ir laikā no divpadsmitiem līdz diviem. Bērni pusdieno skolā (arī tur šai ēdienreizei atvēl divas stundas). Bet Baiba un Lorāns ēd mājās, jo vīra birojs atrodas turpat. Tradicionāli pusdienas Francijā nozīmē salāti, siltais ēdiens un deserts. Siltais ēdiens visbiežāk ir gaļa ar piedevām. Bet piektdienās gan tā noteikti ir zivs. Jo dzīva ir kristīgā tradīcija - šajā dienā atturēties no gaļas ēšanas.
Deserts visbiežāk ir veikalā nopērkamie jogurtiņi, krēmi vai kāds auglis. Baiba iemācījusies gatavot jogurtu pati - nopērk pilnpienu, iemaisa tajā bezpiedevu jogurtu, noliek siltā vietā, un nākamajā dienā jogurts gatavs. Un piedevas katrs var izvēlēties pēc savas patikšanas - to pašu medu, ievārījumu, brūno cukuru - vai arī ēst tāpat.
Tomēr Bonifē ģimene dod priekšroku augļiem. Tie patiešām ir tik sulīgi un garšīgi, ka spēj aizstāt visus citus kārumus. Un vēlreiz Baiba man skaidro, ka šo maģisko laiku - divpadsmit - nav vēlams pārkāpt. Viņa atceras, ka kādā sestdienas rītā gulējuši ilgāk un brokastis ēduši tikai ap desmitiem, tāpēc pusdienas bijušas gatavas tikai ap pusdiviem. Vīrs saniknojies - kā tas var būt, ka sen jau pāri divpadsmitiem, bet tās vēl nav galdā.
Vakariņas arī ir noteiktā laikā - ap septiņiem astoņiem vakarā. Ģimenes, kurās ir mazi bērni, parasti vakariņo agrāk, jo ir pieņemts, ka bērni dodas pie miera vēlākais deviņos vakarā. Arī vakariņās visbiežāk ir salāti, siltais ēdiens un deserts. Ēdieni ir viegli, nav smagnēji. Bieži tie top no dārzeņiem, gandrīz netiek lietots krējums un majonēze (frančiem ir liels brīnums, ka pie mums tirgo Provansas majonēzi, jo Provansā šāda ēdienu piedeva nav cieņā). No dzērieniem visbiežāk tiek dzerts ūdens - neatņemama piedeva visās ēdienreizēs - un arī vīns.
Lai gan Latvijā produktu cenas kāpj, Baiba stāsta, ka Francijā tās krītas. Veikali cīnās par pircējiem, un arī speciālie piedāvājumi kļūst aizvien dāsnāki. Bonifē ģimene, iepērkoties lielveikalos, tos izmanto. Piemēram, ja piedāvā pirkt trīs kafijas pakas, divas saņemot par velti, viņi tās arī nopērk. Tad kafija veikalā nav jāpērk ilgāku laiku.
Zivis Baiba parasti pērk tirdziņā pie jūras. Tur tās vienmēr ir svaigas. Šai sakarā viņa stāsta kādu kuriozu gadījumu. Nopirkusi zivi, kura bijusi salīdzinoši lēta. Pagatavojusi. Vīrs notiesājis gardu muti, tikai bijis pārsteigts -kas tā par zivi, kuru viņš līdz šim nav ēdis. Kad Baiba pateikusi tās nosaukumu, izrādījies, ka viņa ģimenē tiek uzskatīts, ka šo zivi ēd tikai nabadzīgie un tā nav garšīga. Kopš tās reizes šis pieņēmums vairs nav spēkā.
Arī augļus un dārzeņus Baiba pērk kādā tirdziņā pie jau iepazīta pārdevēja. Tie vesti no pašiem dienvidiem un garšā un smaržā nav salīdzināmi ar lielveikalos piedāvātajiem. Arī pārdevējs respektē Baibas vēlmi un piedāvā tomātus, kuri garšas ziņā līdzinās Latvijā mājas siltumnīcās audzētajiem, jo lielveikalā tādus nenopirkt.
Jautāta, kādas ēšanas tradīcijas svešumā piesavinājusies, Baiba nešaubīgi atbild - ēst noteiktā laikā, ēst daudz vairāk augļu un dārzeņu, gatavot ātri pagatavojamus ēdienus, kuri reizē var būt arī itin veselīgi. Piemēram, picu ar dārzeņiem (to vienmēr papildina lapu salāti) vai arī sāļo torti. No vīramātes viņa vēl mācās pagatavot tā, lai nekas nepaliktu pāri un pietiktu tikai konkrētai ēdienreizei. Jo Francijā nav parasts divas vai pat vairākas dienas ēst to pašu. Ēdienam jābūt svaigam un tikko pagatavotam. Un vislabprātāk viņai iet pie sirds iespēja brīvajās dienās doties kaut kur pie dabas un ēst tur - svaigā gaisā. Laikapstākļi parasti to atļauj visa gadu garumā, un Bonifē ģimene to arī izmanto.