Par simfonijas pamatu 32 gadus vecais komponists izmantojis Laimoņa Pura Zemgales tetraloģijas romānu Degošais pilskalns (1962), kas aizved skarbajā XIII gadsimtā, vēstot par Nameiša jeb Nameja vadītajām zemgaļu cīņām pret krustnešiem. «Tas ir ļoti svarīgs laikmets latviešu tautas vēsturē. Vācu krustneši, kam dzīvo spēku ar pāvesta atbalstu un svētību piegādāja visa tālaika Eiropa, ar uguni un zobenu iebruka Baltijas zemēs un lauzās uz austrumiem - centās sagrābt savā varā krievu zemes, turienes tirgus. Lielā kaujā, kas 1242. gadā notika uz Peipusa ezera ledus, krievu karapulki Aleksandra Ņevska vadībā sakāva krustnešus un apturēja viņu ekspansiju uz austrumiem. Latvijā un Igaunijā krustneši tomēr nostiprinājās. Brīvību zaudēja lībieši, latgaļi, sēļi, kurši, visilgāk iebrucējiem pretojās Zemgalē,» stāsta Rihards Zaļupe. Iedziļinoties vēsturē, tapis apjomīgs opuss četrās daļās. Aizrautībā sacerētā piektā daļa gan esot nolikta plauktā - kādam citam darbam.
No attāluma
«Sākumā bija doma nekomponēt Latvijā. Esmu to jau izmēģinājis: LNSO Japānas turnejas laikā uzrakstīju koncertu desmit timpāniem. Sanāca pilnīgi citādi nekā tad, ja būtu rakstījis šeit pat, Latvijā. Mums, latviešiem, tas drēgnums, īpaši tumšajos ziemas mēnešos, noteikti atstāj depresīvu ietekmi. Un vēl tas, kas notiek blakus mūsu valsts robežām...» prātojis Rihards Zaļupe, sapņodams braukt iedvesmoties uz Itāliju un padzīvot kādā villā - tur, kur staigājis Verdi vai Pučīni. Tomēr nācies saprast, ka neizdosies izbrīvēt mēnesi radošam ceļojumam. Tad pēkšņi aizdomājies: «Esmu taču jau pirms pusotra gada uzrakstījis labu tēmu. Tā tapa filmai par Latvijas senvēsturi, kuru tomēr neuzņēma. Man pašam tēma ļoti patika, es to regulāri klausījos, ieliku internetā.» Rihards stāsta par melodiju, kuru tobrīd radījis čellam solo, elektronikai un Laimas Jansones spēlētajai koklei. Jau citos instrumentos tā skanējusi arī Lindas Leen koncertā Klasika.
Ar laikmetu kontekstu
Šī tēma bijusi simfonijai kā radīta, jo Zaļupe šajā žanrā vēlējies dialogu ar laikmetu - tā, kā jau komponisti klasiķi, kuri simfonijās atspoguļoja savu laiku: revolūcijas, citus saviļņojošos notikumus, gan labo, gan slikto. «Pārlasot Degošo pilskalnu, sapratu, ka tas ir īsts Holivudas materiāls! Mums šeit bija tā-ādi notikumi laikā, kad tapa Rīga. Komponējot vēlējos salikt kopā vēsturi, tagadni un simfoniskās mūzikas žanru, kādu es to redzu,» to stāstot, Rihards Zaļupe piebilst: «Un lai tā nav rokmūzika simfoniskā žanra ietvarā!» Iedvesmas medības Itālijā viņš aizstājis ar braucienu tepat uz Tērvetes parku un pili, kur apskatāmi arī senlaiku zobeni. Simfonijā esot iespaidīgs kaujas skats, kurā nozīmīga loma atvēlēta sitaminstrumentiem. Taču partitūrā ievītas arī latviešu tautas melodijas. Viena no tām (ar latviešu folklorā netipisku septīmas lēcienu!) esot no Emiļa Melngaiļa krājumu apcirkņiem un jau izmantota kādā no Zaļupes kora darbiem.
Lirisms pret ritmu
«Visi pieraduši mani uztvert kā ritmiskās mūzikas autoru, bet es tagad esmu sapratis, ka mana stiprā puse tomēr ir lirisms. Es zinu, ka ritms ir kods, kuru es nedrīkstu pazaudēt. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka to nebāzīšu pirmajā vietā,» atzīst Rihards Zaļupe, gan neslēpdams, ka savu komponista rokrakstu pagaidām vēl tikai meklē. Viņš arī nevēlas atražot vienveidīgu, šablonisku mūziku.
«Kā izpildītājmūziķis esmu spēlējis visos mūzikas stilos: klubu mūziku, metāla roku, džezu, latīņamerikāņu mūziku, folkmūziku, tomēr pamatā esmu akadēmisks mūziķis. Es, protams, varētu iet jebkuru ceļu, kuru uzskatītu par mūsdienīgu. Studēdams pie Jura Karlsona uzrakstīju klarnetes skaņdarbu ar visām multifonijām. Bija interesanti, tomēr nav tas, kas man reāli patīk,» jaunais komponists atzīstas, ka viņu vilina apjomīgi lielformas darbi. Simfonija Namejs esot tuvu maksimumam, ko viņš iemācījies, sekojot Karlsona padomam izdomāt mērķi un tad ar visiem iespējamajiem paņēmieniem centies to realizēt. «Varētu likt partitūrā visu, sākot ar dūdām un kokli. Taču mans mērķis bija panākt vajadzīgo krāsu ar orķestra standartinstrumentiem. Es neradu mūziku, tikai lai apmierinātu sevi. Gribu, lai cilvēkus, kuri ir nopirkuši biļeti, šī mūzika «paķer». Tas nozīmētu, ka es savu darbu neesmu izdarījis veltīgi.»