Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk sāc skatīties, kas notiek, kas kādreiz ir bijis, kas pa šiem gadiem nav novērtēts. Arī politisko izmaiņu dēļ. Mums pagātni centās nokrāsot sarkanu, nevis par to runāt. Meklēja, kas ir uzrakstījis dziesmu vai dzejoli par Staļinu, kas uztaisījis pieminekli. Paldies Dievam, uzskati tagad sāk mainīties.» Izrāde stāstīs par atmiņām, leģendām un faktiem, pūloties uzburt 60. gadu atmosfēruun izglītojot. Uz skatuves būs daudzas L. Kokles gleznu reprodukcijas.
Izglābj «lielais četrinieks»
Sešdesmitie gadi neiesākās uzreiz. Paaudze, kas 60. un 70. gadu kontekstā šodien šķiet interesantākā, lielākoties sāka izglītoties vēl pirms kara, nesa sevī gan iepriekšējā laika estētisko un ideoloģisko bāzi, gan arī nesen gūto dzīves pieredzi. Iedomājieties ainu: karš nule beidzies, miliči atnākuši pārbaudīt neuzticamu ģimeni - tēvs kā tautas nodevējs izcieš sodu Arhangeļskā, turpat arī mātes brālis. Atnākuši varbūt pat arestēt (ģimenē domas vēlāk dalās), viņi ienāk istabā. Un apmulst - goda vietā virs klavierēm karājas portrets - lielizmēra Staļins. Jāteic, L. Kokles piepelnīšanās, gleznojot «lielo četrinieku» - Marksu, Engelsu, Ļeņinu, Staļinu - neskaitāmām organizācijām, kam steidzami bija nepieciešams atbilstoši noformēt telpas, atmaksājās. Pārsteidzošā kārtā lielu nepatikšanu par «nepareizo» izcelšanos viņam nekad nebija.
L. Kokles biogrāfi nemin, kāda iemesla dēļ tēvs kopā ar visu ģimeni 1940. gadā nomainīja uzvārdu «Bikovs» pret sievas uzvārdu pirms laulībām. Ģimeni gan tas neglāba - 1945. gadā tēvu notiesāja un izsūtīja. Māte palika viena ar karsti mīlēto dēlu un jaunāko meitu. Martas Kokles kotletes vēlāk bohēmistiem kļuva leģendāras, sašķeļot L. Kokles pulciņu mātes un sievas atbalstītājos. Leo nav pirmais bērns, bet pirmais, kas izdzīvo. Pirmdzimtā meita Nora nomirst agri, tad triju gadu vecumā nomirst Leo dvīņubrālis un vecākā māsa. Leo triju gadu vecumā krīt pa kāpnēm, traumas dēļ attīstās mugurkaula tuberkuloze, kas izkropļo ķermeni. Jaunākā māsa Aina, kas piedzims divus gadus vēlāk, slimo ar tuberkulozi. Šķiet, māte spēja samierināties, tikai ziedojot sevi bērniem. 1960. gadā krastmalā tika uzcelts Mākslinieku nams, un L. Kokle tajā dabūja darbnīcu, pārceļot bohēmu, kas bija sākusi kaitināt sievu, no mūžam atvērtā dzīvokļa Valguma ielā. Viņam līdzi pārcēlās arī māte - iekārtojās darbā par apkopēju, smērēja maizītes kompānijai un nesa no Centrāltirgus interesantas lietas klusajām dabām.
Ne vēsts no «aktualitātes»
Pēc ideoloģiski pareizajiem darbiem L. Kokle lielākoties gleznoja smalkas ainavas un savas vides cilvēku portretus. Pētnieki sajūsminās par Uzvaras laukuma skatu 40. gadu beigās: ne vēsts no «aktualitātes», tikko publiski notikušajām kara noziedznieku pakāršanām. Ja tas nešķiet īpašs nopelns, salīdzinājumam - 1950. gads. Atzīmējot Padomju Latvijas desmitgadi, Mākslinieku savienības skatē par labākajiem kļūst Semjona Gelberga Uzvaras salūts (Staļina portrets), Jāņa Roberta Tillberga Staļina portrets, Josifs Kuzkovskis Staļins - mūsu saule un Vladimira Kazjakina Ļeņins Rīgā. Leo tolaik gleznoja Meitenes - kompromisa variantu starp tēmu un glezniecību: tumšmataina tautumeita un tumšmataina pioniere ar kaklautu ap kaklu un kokli rokā mīlīgi sakļāvušās. Gleznu, starp citu, kritizēja kā formālistisku, jo - kur gan redzētas tumšmatainas tautumeitas! Iztrūka studijas iz dabas. Spoža šķiet L. Kokles taisnošanās, ka bijis uzgleznots «pareizi», bet «kaut kas nebija, kā vajag, un es tos pārkrāsoju».
«Dzerts tika pamatīgi, kādas tik lietas netika strādātas! Bet dzeršana ir viena laba lieta. Atceros: veči vienā naktī kārtīgi izlādējās, un - no kā tālāk lai dzīvo? Jādomā, kur ko nopelnīt, ko pārdot,» stāsta R. Pauls. Arī izrādes reklāmas materiālos ir viena šāda radošo uzplūdu aina pēc uzdzīves: L. Kokle vienās apakšbiksēs - ar noplēstu staru! - pie gleznas; noplēsta tādēļ, ka paģirās bija grūti aiziet pēc lupatas otu slaucīšanai.
Izrāde pūlēsies saprast ne tikai L. Kokles attiecības ar sievu vai māti, bet arī viņa attiecības ar laiku un mākslu. «Es taču zinu savas kļūdas mākslā. Kādēļ tās Tev tik kaili un tādā formā jābāž acīs?» 1955. gadā viņš raksta vēstulē J. Pauļukam. Pēc solījuma neļaut sevi pazemot sāpīgo toni nomaina sirsnīgs - vēstule beidzas ar lūgumu palīdzēt mātei paša slimības laikā. Izrāde koncentrējas uz mākslinieka mūžu. Kāpēc tieši tagad? «Bet mums jau visa literatūra sākas un beidzas ar Blaumani. Vienkārši meklējām sižetu,» secina R. Pauls.