Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nozares studentiem - galerijā GlobalArtRoom diplomdarbu izstāde. Jaunā, bet jau pazīstamu vārdu izcīnījusī māksliniece ir viena no piecpadsmit, kas izstādījuši tur savus darbus. «Cilvēkiem liekas, mākslinieks - tas nozīmē - brīvs, dari to, kas ienāk prātā. Bet tu divdesmit četras stundas diennaktī domā par darbu.» No akadēmijas gan esot jāsāk atradināties jau labu laiku pirms diplomdarba nodošanas.
Šausmīgi daudz jāstrādā
Z. Balode ir starp akadēmijas absolventiem, kuriem pirmās personālizstādes un arī pirmā starptautiskā atzinība jau aiz muguras. Bijušas starptautiskas grupu izstādes un personālizstādes mājās. Tas ir ļoti svarīgi - gan emocionāli, gan praktiski, viņa piebilst. «Rodas pārliecība par sevi - ka tu vari. Ka tas ir mans darbs un es neko citu nestrādāšu. Ja piezvana kāds cilvēks, kas redzējis manu darbu, un saka, ka patika... Viena sieviete no Vācijas, kurai ir mana bilde, stāstīja, ka viņa darbā ieraudzījusi nirvānu - ceļu uz pēdējo klusumu. Mamma mia! Uz to pusi jau doma bija, bet viņa tur daudz dziļāk ierakusies. Tomēr - tās ir lietas, kuras es darbā atstāju pašam skatītājam. Lai pats izdomā, iet pa labi, kreisi vai taisni.» Nebūtu droši vien nepatīkami redzēt savu darbu arī kādā muzejā? «Man pietiek ar emocijām, to, ka es redzu - mans bērns nokļūst labās mājās. Zinu, ka aiz manis paliks manas bildes.»
Akadēmija «jāaizmirst» arī tādēļ, lai sevi atrastu. «Šajā profesijā ir šausmīgi daudz jāstrādā. Akadēmijā neviens pakaļ neskrien, un pašam ir jāsaprot, ko gribi. Esmu aizgājusi pa savu taciņu un esmu pārliecināta - tas jādara jau uzreiz pēc bakalauriem. Jo citādi… Man tagad beidzēji bieži saka - turies, Zane, būs depresija. Kāda depresija? Ko jūs runājat? Bet, ja cilvēks paralēli akadēmijai neko nav darījis, viņš ir beidzis kā balta lapa, un, protams, galerijas tevi neņems, tavu vārdu neviens nezina.»
Diplomandu izstāde esot izdevusies godam. Vai jūtama paaudzes elpa? «Neesmu par to domājusi, bet šķiet, ka jā. Ir atsevišķi jaunie mākslinieki, kas glezno kā iepriekšējā gadsimtā. Pasaka, ka jaunas meitenes, un tu saki - nevar būt! Par to es domāju, kad biju Krimā plenērā. Tur jaunieši gleznoja kā vecie. Viņiem tā ir skola, un es skatījos milzīgām acīm uz džeku, jaunāku par mani, kurš tā glezno. Latvijā ir cita sistēma. Tur uz mani skatījās kā uz citplanētieti. Manuprāt, mākslinieks iemanto cieņu tad, ja viņš ne tikai uzglezno to, kas ir dabā, bet arī pieliek no sevis kaut ko klāt. Garlaicīgi gleznot to, ko var baudīt, izejot ārā uz ielas, - saulrietu, piemēram. Neviens nekad neuzgleznos tādu saulrietu, kāds tas ir. Man vajag lidojumu.»
Sapnis - pastaiga pilsētā
Savu lidojumu Z. Balode pašlaik atradusi pilsētas ainavās. «Kāds mans draugs izvadāja mani pastaigā pa Āgenskalnu. Āgenskalns toreiz bija pilnīgi tukšs. Es to tagad saucu par savu nerealizējamo sapni - pastaiga vientuļā, lielā pilsētā. Neviena nav - ir vai nu agra stunda, vai ziemas rīts, un var paskatīties uz pilsētu savādāk. Ikdienā steidzies, nepacel pat galvu. Saviem skatītājiem gribu sniegt harmoniju, vientulību, klusumu. Tā ir sava veida pilsētas pasaka. Varbūt - pasaka par pilsētu.» Tā arī esot atbilde uz jautājumu, ko viņai reizēm uzdodot skatītāji, - kad tad Balode pārstāšot tās pilsētas gleznot? Vai - kad beidzot gleznošot cilvēkus? «Kāpēc vēlreiz rādīt to burzmu? Galu galā ikdienā mēs tā skrienam, ka galvu pat nepaceļam. Pienāk brīvdienas, un visiem viena doma - aizbēgt no pūļa. Ko viņi dara? Skrien uz jūrmalu, kur atkal ir pūlis. Tā, liekas, ir atkarība no pūļa. Cilvēks barā jūtas komfortabli. Bet man gribas, lai darbos būtu mazliet skaistuma. Lai arī citiem liekas banāli, man vienalga. Guļamistabā taču neliksi kaut kādus monstrus. Mākslas zinātnieki kādreiz saka - ja tu neglezno sociālās problēmas, tu neesi mākslinieks. Man liekas, daudzi mākslinieki arī cenšas tam izpatikt. Bet man patīk brīvība darbos. Man patīk strādāt cilvēkiem, dot viņiem mieru.» Tāpēc mākslinieces darbos pašlaik daudz lietus, sniega, miglas. Tie pasauli vienlīdz slēpjot un atklājot.
Izstādē apskatāmi arī Jāņa Avotiņa, Jāņa Blunava, Kristīnes Kvitkas, Veltas Ķešānes, Annas Laicānes, Jura Libeka, Alises Mediņas, Ievas Pētersones, Lauras Tolpežņikovas, Lienes Ūlandes, Viktorijas Valujevas, Ievas Veitas, Aijas Vinkelmanes un Līgas Lazdiņas darbi.