Studiju laikā viņa iepazinās ar īslandieti Hlinuru. Arī viņš studēja Agireiri Universitātē un darbojās starptautiskajā studentu komitejā. Laura atceras: «Hlinurs vadīja ekskursijas, gādāja par ārzemju studentiem. Tā mēs iepazināmies un palikām kopā.»
Iemācījās valodu
Pirmās kopdzīves ugunskristības gan notika Latvijā, kad Laura un Hlinurs pēc universitātes diploma iegūšanas četrus mēnešus dzīvoja Rīgā. Taču nācās rēķināties ar realitāti - Hlinuram te bija grūti iekārtoties darbā. Laura stāsta: «Uzreiz pēc 2007. gada Ziemassvētkiem atgriezāmies Īslandē. Man nebija grūti izšķirties par šo soli, jo man patīk Īslandes daba un cilvēki. Kad studēju Agireiri, iepazinu īslandiešus - mums ir līdzīga mentalitāte.» Laura atzīst, ka lielā mērā iejusties palīdzējusi īslandiešu valodas prasme. Sākumā pēc atgriešanās viņi dzīvoja Hlinura dzimtenē Vestmadnaeijaras jeb Vestmanu salās Īslandes dienvidos. Laura lepojas: «Tagad jau ar Hlinura mammu pa telefonu runāju īslandiski.»
Vispirms Reikjavīkā darbā aviācijas nozarē iekārtojās Hlinurs, bet pēc pāris mēnešiem Laura sāka strādāt nelielā bērnudārzā. Viņi noīrēja dzīvokli skaistā namā pie Faksaflouji līča. Īres maksai aiziet aptuveni ceturtdaļa no abu ienākumiem.
Lauras darbavietā bērnudārzā uzturas gan īslandiešu, gan jaukto ģimeņu atvases, sarunu valoda ir angļu vai īslandiešu. Dārziņā ir mājīga gaisotne, un Laura ir apmierināta ar darbu. Viņai jau bija pieredze šajā jomā gan radu bērnus auklējot, gan 2004. gadā Londonā par auklīti strādājot. Tiesa, pašlaik Laura gatavojas mainīt darbavietu, jo, bez augstākās pedagoģiskās izglītības strādājot bērnudārzā, viņai nav izaugsmes iespēju. No augusta vidus Laura sāks strādāt kādā kompānijā sabiedrisko attiecību jomā.
Zivis un kūkas
Ikdienas rūpes Reikjavīkā maz atšķiras no tādiem pašiem pienākumiem Rīgā. Laura un Hlinurs atzīst, ka dzīve Īslandē ir dārgāka. Īpaši tas attiecas uz pārtiku, apģērbu un kosmētiku, bet, piemēram, degviela ir tādā pašā cenā kā Latvijā. Mājās viņi gatavo pāris reižu nedēļā un dara to pārmaiņus, jo arī Hlinurs prot labi gatavot, it īpaši zivju ēdienus. Dažu labu garšīgu īslandiešu ēdiena recepti Laura iemācījusies no bērnudārza saimnieces. Arī dzīvojot pie Hlinura mammas, viņa cītīgi mācījusies saimniekot. Īslandē cieņā ir gan zivju ēdieni, gan dažādas kūkas.
Laura ir atklāta - ar latviešiem īpašas pazīšanās Īslandē nav izveidojušās, taču šajā zemē cilvēkus nedala pēc tautības, varbūt tāpēc, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir īslandieši un neviens viņus neapdraud. Attieksmes ziņā valda tolerance un saprašanās. Hlinura un Lauras draugi ir gan no Polijas un Krievijas, gan paši īslandieši: «Lielākā daļa labi pārvalda angļu valodu, bet mana priekšrocība ir tā, ka varu iesaistīties sarunā, zinot arī vietējo valodu, tas palīdz justies kā savējam.» Izklaides iespējas ir dažādas, bet visiecienītākās ir sporta zāles un baseini. Tie Reikjavīkā ir vai uz katra soļa, un ieejas maksa ir ļoti neliela - viens apmeklējums maksā aptuveni latu, jo visu salu taču apsilda pazemes karstie avoti.
Pelni aizskrēja uz Eiropu
Kā īslandieši izjuta Eijafjadlajegidla vulkāna izvirdumu? Laura smej: «Par laimi, vējš vulkāna pelnus aiznesa uz Eiropu. Nesen atbrauca mūsu draugi, viņi pat suvenīriem nevarēja savākt izvirdušos pelnus.» Tiesa, ziemeļos vulkāna tuvumā gluži tik rožaina situācija neesot bijusi, taču uguns un ledus zemē cilvēki visam esot gatavi, tāpēc lopiņi bija sadzīti kūtīs un siens te vienmēr sagatavots «katram gadījumam». Izvaicāta par krīzes postošo iespaidu uz salas ekonomiku, Laura nav pesimistiski noskaņota: «Par laimi, mūs nemāc parādu jūgs. Hlinurs savu mācību parādu valstij jau nomaksājis, citu kredītu mums nav. Krīzi varbūt nedaudz izjūtam, izbraucot no valsts, jo kritusies kronas vērtība.»
Par nākotnes plāniem Laura un Hlinurs pašlaik īpaši nedomā. Viņiem abiem ir darbs, un dzīvot Īslandē ir izdevīgi ģeogrāfiskā ziņā: «Pagaidām mums jābrauc ciemos tikai pie manas mammas uz Latviju. Ja dzīvotu citā valstī, būtu jābrauc gan uz Latviju, gan uz Īslandi.» Taču iespēju kādreiz pārcelties uz citu valsti viņi nav izslēguši: «Dzīvosim tur, kur abiem būs labi darba piedāvājumi un labi dzīves apstākļi. Tagad pasaule ir atvērta cilvēkiem, un tas ir normāli.» Vai Laura skumst pēc mājām? «Skumu pirmajā gadā, kad mācījos Agireiri. Tagad man ir Hlinurs, un vismaz divas reizes gadā ciemojos mājās.» Kā Laurai pietrūkst Īslandē? Jaunā sieviete sirsnīgi pasmaida: «Sieriņa Kārums, Spilvas marinēto gurķīšu un rupjmaizes, kāda ir tikai Latvijā. Te nav arī ne griķu, ne mannas putraimu, ne grūbu. Taču Reikjavīkā ir Baltijas preču veikals, tur aptuveni reizi mēnesī ieved produktus arī no Latvijas. Tiesa, sieriņš Kārums te maksā ap latu.»