Šogad maksātnespēja pieteikta gandrīz diviem tūkstošiem uzņēmumu un privātpersonu. To vidū ir arī cilvēki un uzņēmumi, kas vēl cer izvairīties no bankrota, pārkārtot jeb restrukturizēt parādu atmaksu un labākajā gadījumā arī turpināt darbu, pelnīt un atgriezties normālā apritē. Viens no šiem diviem tūkstošiem šoruden bija arī mēbeļu ražotājs Sāga Trade, kas nule gan kā metis pie malas arī pēdējo labo apņemšanos. Iznākumā slēgta arī ražotne Laiko, vienā dienā atstājot bez darba 15% Mālpils iedzīvotāju. Līdz ar izrietošajiem sociālajiem jautājumiem pašvaldībai arī vienā rāvienā kreņķi pieauguši ne pa jokam.
Tomēr tā vēl ir aptverama un pārvarama ķibele. Salīdzinot savu ņemšanos, parasti skatāmies uz mūžam kaut kā priekšā tikušajiem igauņiem un rietumu valstīm. Saistībā ar Mālpili būtu vērts paskatīties pretējā virzienā - uz austrumiem, kur viena no milzīgākajām Krievijas grūtībām ir tās monopilsētas, kas «apaugušas» ap vienu industriju vai pat vienu rūpnīcu. Pirmdien Vladimirs Putins brauca uz Krievijas smagās bruņutehnikas kalvi Ņižņijtagilu, kas ir ne vien dziļi iekšzemē, bet arī dziļā recesijā. Komentētāji vietējo iedzīvotāju (pilsēta pēc lieluma ir puses Rīgas) noskaņojumu vērtēja kā mesiānisku cerību un cara tētiņa sentimenta sajaukumu, tomēr bez kādas acīmredzamas sajēgas par reālo situāciju: nebūs vairs valsts garantēta darba, preču noieta un, lai cik nožēlojama, tomēr droša minimuma. Nāksies vien ar milzu sāpēm iedzīvoties tirgus ekonomikā. Lūk, tā tiešām ir diža ķibele: pie sasistas siles Sibīrijā ar tukšumu vēderā un vēju galvā.
Ņižņijtagilai turklāt ir slikts precedents, kā cara tētiņš risinājis citas monopilsētas Pikaļovas problēmu. Tā gan atrodas pie Sanktpēterburgas, tur mīt divdesmit reižu mazāk iedzīvotāju, un turienes betona un ķīmijas ražotne jau bija pārgājusi uz kapitālismu - uz tā mežonīgo formu. Attiecīgi Putins šā gada jūnijā varēja arī pazīmēties, nudien kā tāds pseidomesija nolaižoties no gaisa ar helikopteru un nostrostējot vietējos oligarhus, kas Kremļa dižpriekšnieka klātbūtnē iežmiedza astes un padalījās ar tautu, samaksājot ieturētās algas. Viss tika «sakārtots» divās stundās. Kosmētiski, protams. Ņižņijtagilā pat tas nebūs iespējams.
Varam sevi mierināt ar domu, ka no austrumu kaimiņa atšķiramies ne jau ķibeles apmēra ziņā vien. Cerams, Vadoņa sentiments Latvijā ir pārejoša vēsma, varbūt pārdomu vērta, tomēr tikai versija, pirms ar jaunu sparu pievērsties pašu valdībai, nevis patvaldībai. Nekāds patvaldnieks mums neglābs ne galdniecību, ne pašvaldību, ne Latviju, ja paši to nedarīsim.
Mālpilī daži likteni savās rokās ņēmušie ir ķērušies pie pirmā acīmredzamā risinājuma: darbs ārzemēs. Un tas ir pilnīgi leģitīmi. Nav jēgas moralizēt. Neesam ne Sibīrijā, ne Pēterburgā, un pabēgt kaut kur malā, kad nedienas krīt uz galvas, ir mūsu, eiropiešu, tiesības. Gan juridiskas, gan morālas.
Nez, vai tas konkrēti palīdzēs Sāgas nedienu piemeklētajiem mālpiliešiem un tukumniekiem, bet valdībai pilnīgi noteikti ir jāpastāv SVF priekšā uz prasību pieļaut 2010.gada budžetā iecerētos 45 miljonus latu papildizdevumu līdzfinansējumam Eiropas naudas apgūšanai klāt pie šim mērķim paredzētajiem 40 miljoniem, kas tiks tērēti jau procesā esošo projektu līdzfinansēšanai. Pie katra pārliecinošā projektā ieguldīta mūsu lata ES dod klāt savējo, un tas nu vienkārši ir jāizmanto.
Absolūta nepieciešamība ir arī valsts aparāta racionalizācija. Sākot ar apzinātu pievēršanos visakūtākajām un nepatīkamākajām problēmām. Gan daudziem indivīdiem, gan firmām, pašvaldībām un arī valstij tās dažādo iestāžu formā ir pēdējais brīdis apzināties ja arī ne katrā gadījumā maksātnespēju, tad pamatīgas grūtības maksāt noteikti. Un risinājums ir nevis skatīties gaisā mesiāniska helikoptera gaidās vai bāzt galvu smiltīs, kā tas nereti notiek Latvijā, bet gan runāt. Runāt ar kreditoriem. Arī valstij, kas Latvijā ir lielākais kredītņēmējs ne jau SVF priekšā vien.
Pašlaik Latvijas budžeta iestādes piegādātājiem un darbuzņēmējiem kopumā ir parādā 13,65 miljonus latu, un, kā saka, par kavētajiem maksājumiem skaitītājs griežas. Kurš to apmaksās? Valsts? Un konkrētāk? Atkal nodokļu maksātājs? Pārāk daudz jautājumu vienā rindā. Un tie nav vienīgie. Nopietns ir arī jautājums, piemēram, par valsts iestāžu miljonos latu mērāmajiem parādiem VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas, iespējams, varētu tikt «dzēsti» uz budžeta deficīta rēķina. Un nemaksāt nevar, jo pašiem VNĪ ir nopietnas saistības treknajos gados būvniecībā investēto vairāk nekā 330 miljonu latu sakarā.
Laiks lieliem un maziem vilkt galvas no smiltīm laukā, sākt sakarīgi komunicēt, restrukturizēt un glābt, kas vēl glābjams.