No grēkāža lomā nokļuvušo zviedru banku puses attiecībā uz Latviju patlaban vērojama nogaidīšanas taktika, pievēršoties apjomīgākiem projektiem citviet. Piemēram, šonedēļ izsludinātā SEB Vācijas mazo un vidējo klientu apkalpošanas bankas pārdošana spāņiem. Pārdotajai bankai ir miljons klientu, un ne jau kaut kādi tur nemaksājoši «Baltijas tīģeri», bet solīdi teitoņi ar dziļām kabatām. Tāpēc mūsu galvām pāri slīdošais zviedru skatiens daļēji ir saprotams. To mainīt nav spējuši arī Latvijas amatpersonu lūgumi zviedru bankām aktīvāk kreditēt Latvijas ekonomiku.
Pasaulē 2008. gada krīze tiek vērtēta, un izdarīti arī secinājumi. Neizbēgami šā vai tā, gribot vai negribot kārta pienāks arī mūsu un zviedru banku attiecībām. Tāpēc labāk gan šim jautājumam pievērsties pašiem laikus un konstruktīvi, kamēr savstarpējā sāpe - jo cietēji ir gan latvju jūsmīgie aizņēmēji, gan zviedru pārdrošie devēji - nav vēl vairāk iesīkstējusi un ielaista. Uzmesta lūpa un vienpusējas retorikas kāršu atstāšana populistu un demagogu rokās nav tā labākā krīzes mācība, ko mēs abpus Baltijas jūrai varētu gūt, ja iespējams tiešām objektīvi un konstruktīvi sadarboties skaidras bildes un patiesu secinājumu izdarīšanai. Saprotams, ka tie nebūs patīkami secinājumi nevienam, jo situācija ir gauži nepatīkama un nevainīgo šai gadījumā nav, tomēr bez patiesības argumentētas apzināšanās, kas vienpusējas analīzes gadījumā būtu neizbēgami nepilnīga, nevar ne pienācīgi saprast, kas tad īsti ir noticis, ne arī ticami plānot, kā šādu krīzi nepieļaut vai mīkstināt nākotnē.