Man kāja paslīd katru dienu, reizēm pat abas. Un ne tikai ziemā, kad trīs reizes pa ceļam uz darbu un tikpat, nākot atpakaļ, nākas sažvāboties, un tikai izveicība un spēja koncentrēties ļauj nekrist ar ģīmi kupenā vai vēl ļaunāk - uz ledus. Es ieslīdu, paklūpu, nogāžos gan vasarā, gan ziemā. Nevajag jau sniegu un ledu, lai paslīdētu kāja un iebrauktu grāvī. Visbiežāk es ieslīdu sevis žēlošanas grāvī. Kad neviens cits, izņemot mani pašu, neredz, cik es laba, un gribas sevi pažēlot, ceļā gadās kāda kūka, kurai nespēju pateikt nē. Var mierināt sevi - kurš tad cits, ja ne pati sevi pažēlosi, bet palutināt un akli neredzēt patiesību ir divas dažādas lietas.
Nu nevajag taču to bulciņu - vērtīgāk būtu pavingrot. Par to priecāsies gan riepa uz vēdera, gan mugura, kurai dators nav labākais draugs. Bet ir tik viegli nenoturēties uz slidenā ceļa un iebraukt grāvī. Tajā pašā laikā vajag tikai drusku pacietības un droši pateikta «nē», un tu esi uz stabila, labi nokaisīta ceļa. Šāds ceļojums sniedz pat lielāku prieku nekā atlaišanās dīvānā nobastota randiņa vietā.
Taisni, tikai taisni. Reizēm vajadzētu tādas pašas klapes uz acīm kā zirgiem, kas vizina tūristus. Taču, ja tā padomā... vai tā būtu labāk? Varbūt vieglāk, jo mazāk kārdinājumu redzams, kas māj no grāvmalām, bet vai labāk?
Visi jau gan bļauj par slidenajiem ceļiem, arī es. Kad centos saskatīt, cik reižu šogad esmu paslīdējusi un pakritusi, atceros tikai vienu, kad, zaudējusi līdzsvaru, iesēdos pacietā kupenā, no kuras bija grūti tikt ārā. Slidenajām ielām esmu godam turējusies pretim, jo tas prasa mazāk pūļu nekā pateikt nē kūkai, liekai kolas glāzei, cigaretei, viskijam. Uz slidena ledus ir vieglāk nenokrist, jo ir mazliet kauns no citiem. Tā es mobilizējos un nenokrītu. Un aizeju pēc kūkas. Man taču pienākas - tik grūta diena, ietves tik slidenas, autobuss nenāk, nosalu pieturā, bija daudz jāstrādā, esmu nogurusi.