Šādas domas nāk prātā Ronalda Rusmaņa izstādes _Lidmašīnas (Galerijā 21_ - līdz 19. jūnijam) sakarā ne jau tikai tāpēc, ka tajā attēlotas lidmašīnas kā spēļmantiņas bezcerīgajā dabas un cilvēka izdomas sacensībā, un arī ne tāpēc, lai bezgaumīgi salīdzinātu mākslinieku ar jaunu latviešu mākslas vulkānu. Vienkārši Rusmanis rīkojas ar tiem pašiem instrumentiem kā dabas sagādāts pārsteigums, tikai atšķirībā no romantiski noskaņotiem māksliniekiem, kas sevi izjūt kā dabas līdziniekus, - visai pārdomāti un mērķtiecīgi.
Starp fobiju un jokiem
Spriežot pēc galerijas mājaslapā ievietotās informācijas, māksliniekam nepatīkot lidot, bet patīkot lidmašīnas. Tas arī nosaka izstādes noskaņojumu - pa vidu starp Larsa fon Trīra bailēm no lidošanas un Prāta vētras bezbēdīgo dziesmiņu. Lidmašīnas nav jauna tēma Rusmaņa daiļradē, patiesībā - pirmā nopietnā, jo mākslinieks vēl ir vecumā, ko mēdz saukt par daudzsološu. Jau iepriekš izstāžu zālēs bija pamanāmi gleznojumi, kuros, piemēram, divas lidmašīnas sastingušas tādā kā mīlīgā skūpstā, kas atdzīvināts nozīmētu šausminošu sadursmi, vai dažādi lidaparātu portretējumi, kuros parasts attēlojums jaukts ar asprātīgiem optiskiem efektiem. Tas, kas saista Rusmaņa glezniecībā, ir pārsteidzoša tēlu daudzveidība ļoti šaurā sižetiskajā un gleznieciskajā diapazonā. Tādēļ agrāk redzēto darbu palikšana ārpus jaunās ekspozīcijas nevis apbēdina vai rosina aizdomas par atkārtošanos, bet drīzāk pārliecina par neparastu iztēles spēju. Apliecinājumu tai netrūkst, piemēram, gleznā Plīvuris milzīga tumša lidmašīna draudīgi rēgojas aiz mazas un gaišas, kas nule kā izšāvusi bremzēšanas izpletni. Jūtīgam skatītājam šī aina var asociēties kaut vai ar dramatisku kāzu epizodi, uz ko vedina arī nosaukums. Līdzīgi Izvadīšana, kurā attēlota vienas lidmašīnas pacelšanas starp ierindās nostādītām citām, nepārprotami atgādina bēru rituālu. Tomēr vēl saistošāk, nekā vērot lidmašīnu «uzvedību» dažādās «lomās», ir mēģināt atminēt trauksmes un baiļu sajūtas iemeslus, veroties darbos, kuru sižets nekādu iemeslu uztraukumam nedod. Spriedzi tajos rada tīri formālas dabas rsinājumi, šķietami nesaderīgi kompozīcijas un virsmas apdares paņēmieni. Piemēram, Lidmašīna ar niķīgo dzinēju apvieno primitīvi reālistisku attēlojumu ar ģeometrizētu, bet Lidmašīna un dūmi sastāv no atšķirīgās otas triepiena manierēs risinātiem laukumiem.
Uzsvērtā vienkāršība
Vienkāršotā, it kā panaivā zīmējuma un ļoti reducētās krāsu gammas ziņā Ronalda Rusmaņa glezniecība sasaucas ar citu viņa laikabiedru meklējumiem arvien lakoniskākas izteiksmes virzienā. Glezniecisku vērtību iepriekšējo paaudžu izpratnē šajos darbos pat nemaz nav. Lidmašīnas izskatās kā monotoni klāti pelēki laukumi pelēkos toņos ar minimālu apjoma modelējumu, ko ierobežo neveikla līnija. Rusmaņa Lidmašīnu sakarā runāt par tehnoloģiskiem trikiem vai kolorīta izsmalcinātību būtu tikpat muļķīgi, cik svērt garumu vai mērīt smaržu. Tomēr grūti būtu noliegt šo darbu īpatnējo suģestijas spēku. Acīmredzot uzsvērtā vienkāršība jaunajā latviešu glezniecībā radusies, apzināti atsakoties no jebkāda manierisma, eklektikas un stilizācijas, ko dāsni piedāvā gan Rīgas mākslas telpā, gan Mākslas akadēmijā redzamās retrospektīvās izstādes. Toties jaunā vienkāršība liek skatītājam koncentrēties attēla valodas pamata jautājumiem, mēģinot atrast motivāciju ikvienai otas saskarei ar audeklu. Kā šāda radoša stratēģija attīstīsies un kur virzīsies tālāk - tas ir arī Rusmanim aktuāls jautājums. Lidmašīnas pārliecina par spēju vienkāršiem līdzekļiem uzburt vizuāli un intelektuāli asprātīgus tēlus, kam piešķirta par zināma juteklības deva, bet šķiet, ka lidaparātu viņa parkā nu jau būs gana.