Mežā vilks ir galvenais
Latvijā mīt ap 500 vilku, no kuriem ap 240 ik gadu tiek nomedīti. Visvairāk šo plēsēju ir Kurzemē, Vidzemes dienvidaustrumos, Balvu apkārtnē un visos pierobežas mežos. Pašreizējā vilku izplatība izveidojusies XX gadsimta septiņdesmitajos gados medību ietekmē. Latvijas Mežu zinātnes institūta Silava vecākais pētnieks Jānis Ozoliņš uzskata, ka vilki ir nozīmīga suga Latvijas faunā: «Cilvēks ir izstūmis vilku no vadošā plēsēja lomas, jo konkurē ar to par vienu un to pašu medījumu - lielākoties mežos mītošajām pārnadžu sugām, taču, neskatoties uz medību aktivitātēm, vilks savu vietu neatdod! Cilvēks dominē pēdējos 100 gadus, bet vilki tūkstošiem gadu, un daba ir vairāk pielāgota vilkam, ne cilvēkam.» Pētnieks uzsver - cilvēkam vilki mūsdienās Latvijā nav bīstami, jo lielās mednieku aktivitātes dēļ tie ir iebiedēti. Vilki dzīvo baros, tie klejo pa savu medību teritoriju, kas var būt no 30 līdz 1000 km, zvēri to iezīmē un aizsargā no kaimiņu bariem. Baru veido vilku pāris (alfa tēviņš un alfa mātīte), pieci līdz septiņi konkrētā gada mazuļi, kas piedzimst maijā, un vienu līdz divus gadus veci jaunie dzīvnieki. Barā parasti ir ap desmit vilku. Vilki midzeņus ierīko purvu malās vai tamlīdzīgās vietās zem izgāztu koku saknēm. Midzeņi ir vairāki, un dzīvnieki tos laiku pa laikam maina. Svarīgi arī, lai aptuveni 100 metru rādiusā no dzīvesvietas būtu svaigs dzeramais ūdens. Lielie vilki kucēnus baro, atrijot iepriekš sakošļātu barību, jo līdz pat oktobrim mazajiem ir trausli un truli piena zobi. Kamēr lielie iet medīt, mazuļi paliek vieni - midzeni pieaugušie vilki neaizsargā.
Vēro un iepazīst vilku dzīvi
Vilki tiek medīti galvenokārt tādēļ, lai to populāciju ierobežotu noteikta skaita ietvaros. Medības parasti notiek ar dzinējiem, taču Uģis Bergmanis iecienījis vilku medības, pelēčus sagaidot medību tornī. To pievilināšanai viņš izmanto ēsmu, taču, vai vilks pēc tās atnāks, esot veiksmes jautājums. «Vilks ir mednieks, un beigta gaļa viņu interesē lielākoties gadījumos, kad dzīvnieks ir ievainots vai slims un izraidīts no bara. Kad vilki tiek pie medījuma, risinās cīņa, kurš pirmais tiks pie «bļodas», tajā nozīme ir hierarhijai un, protams, spēkam,» stāsta mednieks. «Esmu nomedījis 15 vilku, to ādas un galvaskausus saglabāju kā trofejas. Nosveru medījumu, izmēru parametrus. Mani neinteresē tikai nošaut dzīvnieku, bet patīk process - vērot, pētīt, iepazīt,» atklāj Bergmanis. Viņš vilkus arī fotografē. Iemācījies atpazīt to gaudošanu pat divu triju kilometru attālumā un pēc dzirdētā noteikt zvēra vecumu un dzimumu. Reizēm ziemā un salā medību tornī nācies pavadīt padsmit stundu, gaidot pelēci atnākam. Vilkam ir lieliska oža, un vēja virziens var traucēt, jo dzīvnieks saodīs cilvēka tuvumu un nenāks. Pa dienu plēsēji atpūšas, bet vakara krēslā dodas medīt, savukārt atgriežas rītausmā. Ja naktī spīd pilnmēness, esot lielāka veiksme vilku ieraudzīt.