Gadījuma pēc arī Ļeņins
Šaurajā priekšnamā pie brīvās sienas karājas nezināma autora darināta glezna, kurā attēloti Kronšates jūrnieki un slavenā Aurora. Virtuvē no tumšas uz grīdas noliktas gleznas manī caururbjoši raugās Ļeņins, istabā Ulmaņa portrets. Andris smejas - vēstures veidotāji taču, viņa rokās nokļuvuši pilnīgi nejauši. Virtuvē, kas pilda arī ēdamistabas funkcijas, un dzīvojamā istabā, kas naktī kalpo par guļamistabu, kur acis veras - grāmatas, grāmatas, grāmatas. Tā ir Andra vājība. Te ir trimdas izdevumi, atvesti no Vācijas, bet lielākā daļa grāmatu iegādāta tepat: «Grāmatas ir mana vājība. Staigāju pa antikvariātiem, grāmatas tagad var pat par 3 santīmiem nopirkt.»
Vanna un duša iekārtota nelielā ailē virtuvē. Tualete atrodas kāpņu telpā, tas nav tik patīkami. «Kaimiņus nepazīstu, sasveicinos, bet ne vairāk. Esmu diezgan nesabiedrisks.»
Pērkonkrusta fans
Dzīvoklī daudz latvisko prievīšu, austu jostu, sudraba saktu, māla svečturu un vāžu. Latvisko garu Andris sevī iesūcis ar mātes pienu. Vecāki 1944. gada 8. oktobrī aizbrauca no Latvijas, un ģimenes pastarītis Andris piedzima bēgļu nometnē. Visu mūžu viņš mācījies Vācijas latviešu skolās. Andris uzskata, ka viņa dzimtene ir nevis Vācija, bet tikai un vienīgi Latvija. Kad varēja, viņš nešauboties atgriezās Latvijā. Tagad simpātiskais vecpuisis strādā par ugunsdrošības inspektoru Nacionālajā operā un «brīvajā laikā lasu, staigāju garus ceļa gabalus un katru dienu aizeju arī līdz Mildai, viņa mani labprāt uzklausa». Dzimtajā Rucavā guldīta urna ar mātes pelniem, bet plauktā starp grāmatām atrodas arī mātes fotogrāfija. Viņai silts smaids sejā.
No draugiem biju dzirdējusi par Andra īpaši izrotāto Ziemassvētku eglīti. Zaļo skaistuli rotā svecītes, zaros iekarinātas kokā grieztas Pērkonkrusta zīmes. Andris skaidro: «Es pats esmu Pērkons, tā ir mana zīme. Senos laikos mūžības simbols Pērkonkrusts rotāja baltu māju durvis kā aizsardzības zīme pret visām nelaimēm.» Daudzas fotogrāfijas Andris salīmējis zem stikla kādā nejauši atrastā rāmī: «Tās visi var apskatīt, nav jācilā albumi.» Viņš ieskatās kabatas pulkstenī. Andris rokas pulksteņus nekad neesot nēsājis, tikai kabatā liekamos, tie esot ērti. Tāds simpātisks dīvainis. Savu dzīvokli viņš tur uz tās šaurās robežas starp visādu nieku krātuvi un spēju katrai lietai atrast savu vietu, saskatīt tās īsto nozīmi. Ko novēli Latvijai? O, tas Andrim pilnīgi skaidrs: «Latviešiem vēlu vairāk pieticības un spēju dzīvot no saviem līdzekļiem, nelīst parādu jūgā, valstsvīriem domāt par kopības garu, nevis par saviem alkatīgiem mērķiem.»