Lai uz minūti aplūkotu Oktobra revolūcijas vadoņa iebalzamētās mirstīgās atliekas, cilvēki cēlās agri no rīta, brauca ar pirmo metro, mainījās, lai izturētu ilgo gaidīšanu un tiktu līdz mērķim. Fotogrāfijas rāda, kā pāri laukumam stiepjas gara ļaužu rinda, bet pie mauzoleja sastingusi stāv goda sardze jeb postenis numur viens, ko noņēma 1993. gadā. Mūsdienās pie Ļeņina var tikt bez raizēm 15-20 minūšu laikā, bet var arī piedzīvot gluži negaidītus notikumu pavērsienus.
Neviens nezina
Jautājums, ko vaicājām bezmaz katram sastaptajam, ierodoties Maskavā, bija šķietami vienkāršs - cikos jābūt Sarkanajā laukumā, lai tiktu mauzolejā? Internetā var atrast ziņas, ka mauzolejs atvērts otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un sestdienās no plkst. 10 līdz 13, taču, vai ir jāierodas iepriekš, ziņu trūkst. Atbildi nezināja ne uzrunātās Latvijas vēstniecības darbinieces, ne viesnīcas personāls - jauni puiši, kuri atzina, ka ne reizi nav redzējuši īpašas rindas pie mauzoleja un ne reizi paši tur nav bijuši.
Otrdienas rītā tieši pulksten deviņos patiešām nekas neliecina, ka mauzoleja apkārtnē būtu nepacietīgi interesenti, kas vēlētos kādreiz svētajai vietai piekļūt pirmie. Dežurējošais milicis lādzīgi paskaidro, ka ātrāk par desmitiem nākt nav vajadzīgs un darbdienās rindu faktiski neesot. Desmitos netālu no mauzoleja uzradušies nožogojumi. Ir divi posmi - vispirms jāizstāv neliela rinda, lai tiktu laukumiņā pie Ņikoļskas torņa, kur maksas mantu glabātavā jānodod viss, ko nedrīkst ņemt līdzi pie Ļeņina - fotoaparātus, mobilos tālruņus ar fotokameru, gāzes baloniņus utt. Tad mazliet jāuzgaida rindā, lai tiktu cauri metāla detektoram, bet arī šī rinda ir īsa. Nelielam tūristu bariņam gids stāsta, ka fotografēt nedrīkstot tā paša iemesla dēļ, kāpēc arī mūsdienu slavenībām ir tikai savi fotogrāfi - lai neiemūžinātu zvaigzni nepareizā rakursā un tā neizskatītos pēc idiota. Arī Ļeņina mūmiju tāpēc drīkst iemūžināt tikai izredzētie. Nelielajā rindā stāv daudzi sirmgalvi, arī jauni cilvēki ar sarkaniem ziediem, galvenokārt neļķēm, rokās. Naivi nodomāju - redz kā, tomēr arī ikdienā pie Ļeņina nāk vecie komunisti ar puķītēm. Turpat sarkanus karogus atritina Komunistiskās partijas aktīvisti un skaidrs, ka briest kas vairāk par parastu mauzoleja apmeklējumu, bet pagaidām nav saprotams, kas. Tas pats lādzīgais milicis atkal izpalīdz ar informāciju - būs ziedu nolikšana pie Staļina atdusas vietas, kas ir turpat aiz mauzoleja. Asiņainajam padomju valsts vadonim, kura režīma upuru skaits mērāms miljonos, ir 131. dzimšanas diena. Kamēr karogotais gājiens vēl pulcējas, paspējam sasniegt īsto mērķi un nokāpt mauzoleja pagrabstāvā, kur pirms ieiešanas zālē ne vien jānoņem cepure, bet arī jāizņem rokas no kabatām, kas tiek aizrādīts. Tobrīd pie Ļeņina esam vienīgie un varam apstāties un bez steigas aplūkot revolūcijas aizsācēju. Ja kāds būtu īsto mūmiju aizstājis ar vaska figūru, diez vai to izdotos pateikt. Drīz jau esam laukā, un arī karogotais gājiens ir klāt.
Bijuši laimīgi laiki
Neļķu un citu ziedu grēda izaugusi vismaz metra augstumā, ir arī vainags. Sanākušie aktīvisti ir vai nu gados ļoti veci, vai ļoti jauni cilvēki. Sirms vīrs saka runu, uzsverot, ka esošā vara gribot izsist no ļaužu prātiem visu labo, ko Staļins darījis, jo pēc kontrrevolucionārā apvērsuma visa vara piederot buržujiem, tāpēc tagad zeļot narkomānija un prostitūcija. «Staļina laikā mēs bijām laimīgi,» paziņo sirmgalvis. Pēc īsā piemiņas brīža, tā arī pie Ļeņina neiegājuši, ļaudis dodas prom, neviena netraucēti. Sarkanā laukuma malā draudzīgi tērzē «Ļeņins» ar «Nikolaju Otro», kam rokās Krievijas karogs - tie ir cilvēki, kas pelna naudu ar savu līdzību vēsturiskajiem personāžiem. Esot arī vairāki «Staļini» un vienu brīdi parādījies pat «Obama», taču ticis padzīts.
Nākamajā dienā, kad atkal ejam garām Sarkanajam laukumam, rindu pie mauzoleja nav, Ļeņinu var apskatīt brīvi.