Zvanot pa uzticības tālruni, bērni un jaunieši visbiežāk sūdzas, ka skolā ar viņiem neviens negrib draudzēties, klasesbiedri ignorē, apsaukā un grūsta, stāsta Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Gruze.
Problēmu uz āru nerāda
Pasaules kārtībā kopumā vardarbība vienmēr ir pastāvējusi, vēsturē tā ir normāla parādība, kas pauž cīņu par eksistenci, stāsta organizācijas Dardedze (tās mērķis ir pasargāt bērnus no vardarbības) konsultatīvā centra vadītāja Laila Balode.
Līdzīgi notiek starp bērniem klasē. Tie nāk no dažādām ģimenēm un ar dažādām vērtībām, un sākas cīņa. Vardarbības problēma skolā ir milzīga, bet bērni par vardarbību runā nelabprāt, jo tā saistīta ar kauna sajūtu, stāsta L. Balode. Tāpēc dažkārt, lai situācija atrisinātos, nepieciešams iesaistīt pieaugušos vai arī svarīgi, lai citi klasesbiedri - vardarbības liecinieki - neizrāda vienaldzību.
«Katra skola rūpējas par savu tēlu un cenšas saglabāt labo slavu, nenesot savas problēmas uz āru, mēģina slēpt vai īpaši neizcelt šādus gadījumus,» atklāj L. Balode. Šādi secinājumi radušies pēc pētījuma, kura mērķis bija izzināt vardarbības izplatību mācību iestādēs, kas notika divās «labās» skolās. «Pirmajās tikšanās reizēs skolotāji pilnās mutēs apgalvoja, ka mūsu skolā nekas tāds nenotiek, tomēr, aptaujājot bērnus, izrādījās, ka notiek gan,» stāsta L. Balode.
Bieži vien vieglāk nezināt, kas notiek skolā, jo tad nekas nav jādara, piebilst Sorosa fonda Latvija iniciatīvas Pārmaiņu iespēja skolām vadītāja Aija Tūna. «Skolotāji izvairās uzdod jautājumus, uz kuriem var saņemt neērtas atbildes, jo tad kaut kas būs jādara. Vai arī ir pedagogi, kuri uzskata, ka tas, kas notiek ārpus matemātikas stundas, neattiecas uz mums. Bet attiecas gan, jo bērns nevar matemātiku mācīties, ja nav drošības sajūtas,» pārliecināta A. Tūna.
Arī Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere norāda, ka novērojusi ko līdzīgu. «Tomēr, ja raugāmies gadu griezumā, situācija mainās,» viņa saka. «Skolas kļuvušas atvērtākas un labprāt aicina mūs palīgā, jo saprot, ka mūsu [inspekcijas] mērķis nav sodīt, bet meklēt risinājumus un rast cēloņus.»
Vajag vairāk kontroles
Šis pats divu skolu pētījums rāda, ka vardarbība visbiežāk notiek vietās, kur skolotāji ieskatās retāk, piemēram, garderobēs, gaiteņos, tualetēs, ēdamtelpās. «Bērni paši atklāj, ka skolotājiem būtu vairāk jādežurē un jābūt klāt, tad situācija mainītos,» stāsta L. Balode.
Ja skolotāji notiekošo skolā kontrolēs pastiprināti un visiem noteiks skolas uzvedības pienākumus, kurus neievērojot bērni tiktu sodīti pat ar izslēgšanu, un uzsvērs, ka vardarbība - apsaukāšana, grūstīšana - ir pārkāpums, tad vardarbības skolā būs mazāk, saka kāda māmiņa, kuras bērns piedzīvojis vardarbību skolā. Viņa stāsta: «Mans puika klasē sāka kauties, jo viņu esot aizticis kāds cits skolas biedrs. Mans bērns nav jēriņš, tāpēc no sākuma nolēmu to ignorēt, lai bērni paši tiek galā ar savu konfliktu. Bet tad, kad klasē radās grupējums, kas sāka aiztikt arvien biežāk un biežāk, sāku uztraukties. Bērns vairs negribēja iet uz skolu. Aprunājos ar citām māmiņām, izrādījās, ka arī viņu bērni, kuri iepriekš labprāt gāja uz skolu, vairs negrib tur iet. Kamēr es domāju, kā rīkoties, tikmēr rīkojās tā puisīša māte, kurš bija vardarbīgs. Viņa no sava bērna bija sapratusi, ka agresīvs ir mans puika, un šī bērna mamma nāca pie mana puikas un sāka audzināt bez manas ziņas,» stāsta zēna mamma. Viņa ir pārliecināta, ka tā nedrīkst darīt, jo tā arī ir vardarbība. Šādas situācijas jārisina gudrāk, tāpēc notiekošajā tika iesaistīts skolas psihologs un klases audzinātāja, jo pedagogi var detalizētāk izskaidrot, kāpēc konkrētais bērns kolektīvā uzvedās tā vai citādi. Rezultātā šis puisītis nomainīja skolu un klasē atkal atgriezās harmonija.
Māmiņa stāsta, ka no šādām situācijām pasargāts nav neviens. Viņa sapratusi, ka nedrīkst nogaidīt - ja bērns sūdzas, tad jāvēršas pie klases audzinātāja nekavējoties. Ilgstoša emocionāla vardarbība var pārvērsties fiziskā, saka māmiņa. «Tāpat jāatceras, ka viena pagale nedeg. Ja skolotājs aizrāda, ka jūsu bērnam dara pāri, visticamāk, arī jūsu atvase nav bez vainas. Vecākiem jāliek malā individuālās emocijas, kā pasargāt tikai savu bērnu, bet jāziņo, lai psihologs un audzinātāja situāciju skatās kopainā.»
Kā zināt, ka sit
Kā vecākiem zināt, ka viņu atvase skolā piedzīvo vienaudžu vardarbību? Psiholoģe Dace Feldberga stāsta, ka šāds bērns var kļūt slimīgs - bieži pirmdienās no nekā uzceļas temperatūra, upuris vairs negrib iet uz skolu, un var rasties kādi citi somatiski traucējumi. Ja kaut kas tāds novērots, tad vecākiem jāvēršas pie skolotāja vai psihologa ar jautājumu - vai skolā nenotiek kaut kas, par ko vecākiem būtu jāzina.
Labs skolotājs pārmaiņas klasē vienmēr pamanīs, pārliecināti eksperti. Jebkuru vardarbīgu situāciju skolā var mainīt, bet uz lieliem brīnumiem nevajag cerēt, saka psiholoģe, pietiekot, ja situācija skolā kļūst panesama. «Ir puisītis skolā, ar kuru pērn neviens negribēja draudzēties, šogad ar visiem spēlē bumbu. Jā, viņš nekad nebūs līderis - popularitātes augšgalā, bet nu viņam ir draugi.»