Nuja, sprukās esam - no vienas puses, visi saprot, ka partiju programmās sarakstīti nekonkrēti solījumi, liela daļa apgalvo, ka politiķu teiktajam intervijās un debatēs ticēt nevar, bet, no otras puses, ko tad citu lai mediji fiksē un analizē? Jāsecina, ka mēs aprakstām notikumu, kura nemaz nav.
Kāda ir izeja?
Franču kreisais intelektuālis Gī Debors darbā Teātra sabiedrība vērsa uzmanību uz to, ka mūsdienu politiķi vēlas, lai par viņiem spriež nevis pēc viņu darbiem, bet pēc tā, kas ir viņu pretinieki. Latvijā mēs šo uzstādījumu redzam jo koši. Šlesers pret Dombrovski, Dombrovskis pretnostādījumā Urbanovičam, svarīgāk par «es darīšu tā» ir «mans pretinieks darīs tā». Var jau politiku aprakstīt un mēģināt saprast tā, tomēr tas nedaudz atgādina klasiķa Vladimira Iļjiča raksturojumu Pētera I reformām - «cīņa pret barbarismu ar barbariskām metodēm». Man personīgi, protams, rastos siltas jūtas pret politiķi, kuram nepatīk šlāgeri, fast food un Maskava, tomēr tas nenozīmē, ka tādēļ es par viņu balsošu.
Vēl viens variants ir pievērsties, ko konkrētais politiķis vai partija ir jau sadarījuši. No vienas puses, loģiski - ja cilvēks pirms pieciem gadiem ir runājis pavisam ko citu, tad kā lai viņam tic? No otras puses, šāda metode paredz, ka politika ir kaut kas statisks, ka nevar un nedrīkst mainīties. Respektīvi, «ierindas vēlētājs» drīkst mainīt savus uzskatus un uzvedības taktiku (pirms dažiem gadiem - «jo mazāk valsts, jo labāk», tagad - «kāpēc valsts nepalīdz?!»), politiķi - ne. Šāda attieksme atgādina kādu dzenbudistu pastāstu. Stāv cilvēks uz kuģa, pārliecies pār bortu; zobens izslīd un iekrīt jūrā. Cilvēks rūpīgi atzīmē vietu, kur stāvējis, lai matroži vēlāk zinātu, kur zobenu gultnē meklēt. Cilvēks vienīgi piemirsis, ka kuģis visu laiku kustas… Es neattaisnoju politiķu mētāšanos starp dažādiem uzskatiem un solījumiem, tomēr, ja vien mēs pieņemam, ka arī viņi ir cilvēki, daudzināšana «bet jūs taču pirms x gadiem teicāt, ka…» neliekas auglīga, lai vērtētu, ko no šī politiķa gaidīt nākotnē. Šis nav mēģinājums aplinkus attaisnot tādus tipāžus kā Šlesers vai Šķēle. Cienījamie Vienotības atbalstītāji! Jūs taču respektējat to, ko dara Dombrovskis tagad, nevis veidojat savu viedokli par viņa noderīgumu Latvijai, vadoties pēc tā, ko šis kungs savulaik darījis Latvijas Bankā vai finanšu ministra postenī.
Nu tad kā vērtēt? Bet, mīļie mani, mēs taču, par spīti dažādu politisko gudrinieku viedoklim, neesam manipulējams pūlis. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā ikdienā mēs jūtam, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēties (cik nu to vispār var) vai labāk tomēr ne, vai viņš ir tāds vidusmēra cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem vai tomēr īsts draņķis, mēs taču varam novērtēt arī politiķus, kuri, lai cik dīvaini liktos, ir tikai cilvēki. Piekrītu, ka tā ir ļoti grūti vērtēt partijas kā tādas, tomēr mēs taču varam likt «+» un «-».