Tas ir grūts jautājums. Arī Amerikā tas dažiem cilvēkiem ir jūtīgs jautājums. Es dodu priekšroku saukties par melno, bet tā ir personīga izvēle. Tagad daudzi dod priekšroku saukties par afroamerikāņiem. Amerikā vēstures gaitā šī attīstība ir bijusi no nēģera uz krāsaino, melno un afroamerikāni. Galu galā atšķirība nav liela, bet cilvēkiem tas mēdz kļūt par politisku jautājumu - kā viņi grib tikt identificēti. Tas gan būtu krietni pāri manai kompetencei teikt latviešiem, kādu apzīmējumu viņiem būtu jālieto savā kultūras vidē.
Ir uzskats, ka indivīdiem pašiem jānosaka, kā viņi grib tikt saukti. Tomēr es saprotu jūsu argumentu un neesmu pārliecināts, vai tas darbojas citās kultūrās, kurās konkrētais vārds var būt aizskarošs, nesaprasts vai kurās tā vienkārši nesaka.
Bez attieksmes pret rasi, uz kādām vēl pārmaiņām norāda Baraka Obamas ievēlēšana par ASV prezidentu?
Tas, ka mums ir afroamerikāņu prezidents, ne tik daudz norāda uz Amerikas politikas maiņu, cik uz amerikāņu domāšanas un attieksmes maiņu par rasu jautājumu vispār. Amerikā ir daudzas rases. Un tas maina arī citu zemju skatījumu uz Ameriku. Daudzi ārzemēs un ASV neticēja, ka melnais mūsu paaudzes laikā varētu kļūt par ASV prezidentu.
Fakts, ka Obamam tas ir izdevies, maina visu konceptu par to, kas ir iespējams. Ja tu neesi kaut kam noticējis un nu redzi to notiekam, kas tik vēl neiedomājams varētu notikt? Domāju, ka tā ir īstā viņa kā prezidenta klātbūtnes vērtība. Cilvēki skatās un saka: «Hei, paskat, ko viņi izdarījuši! Es neticēju, ka tas var notikt, ņemot vērā afroamerikāņu vēsturi un kultūru ASV.» Tas ir noticis samērā īsā laikā - ja ņemam vērā rasu vēsturi ASV.
Tātad Obamas ievēlēšanai nav iespaids tikai uz rases uztveri, bet uz jebkādu optimismu, ekonomisko ieskaitot?
Jā, jo tā saka: pārmaiņas ir iespējamas. Politika gan ir cits jautājums. Kas notiek politikā, nav tik daudz atkarīgs no vienas personas, cik no tautas attieksmes. Parasti cilvēki pārprot mūsu sistēmu, bet patiesībā prezidents politiku tā īsti nemaz nemaina. Viņš var būt šādu pārmaiņu seja un tās veicināt, tomēr lielākā daļa politikas nāk no likumdevējiem no tautas. Un, lai gan tauta vēlas pārmaiņas vienā jomā, tas nebūt nenozīmē, ka tās būs vēlamas citā.
Februāris ASV ir afroamerikāņu vēstures mēnesis. Cik aktuāli par to runāt Latvijā?
Esmu pārsteigts, ka cilvēki ārpus ASV vispār zina par šādu mūsu pasākumu. Tomēr kā Amerikas melnais domāju, ka mūsu zemei ir ko pasaulei šai sakarā pastāstīt. Publikācijās nereti esmu bijis kritisks pret melno vēstures kā īpašas un atsevišķas vēstures nodalīšanu no kopējās ASV vēstures. Nevar vienas grupas vēsturi izraut ko kopsakara un teikt - lūk, tas ir kaut kas ļoti īpaši viņiem vien raksturīgs -, un tad veltīt tam februāri - īsāko mēnesi gadā. Tai pašā laikā tā ir iespēja piesaistīt uzmanību un izgaismot zināmus jautājumus, lai gan to vajadzētu darīt visas 365 dienas gadā.
Rasu segregācija pagātnē bija reāla, bet vēsture tomēr ir vienota.
Tieši tā. Afroamerikāņu vēstures mēneša tradīciju 1926.gadā sāka vēsturnieks Kārters G.Vudsons. Viņš bija viens no pirmajiem afroamerikāņiem, kas pētīja melno vēsturi Amerikā. Tolaik verdzība bija atcelta tikai pirms pusotras paaudzes un melnie bērni un baltie bērni dzīvoja atšķirtās informācijas pasaulēs. Vudsonam interesēja melno amerikāņu ieguldījums mūsu kopējā mantojumā, kas sniedzas atpakaļ līdz pat 1615.gadam, kad Amerikā ieradās pirmie melnie. Sākumā tam ik gadu tika veltīta tikai nedēļa un to sauca par nēģeru vēstures nedēļu. To atzīmēja februāra otrajā nedēļā, jo tajā ir divu Amerikas varoņu dzimšanas diena - Abrahama Linkolna un Fredrika Daglasa - bijušā verga, kurš kļuva par Linkolna padomdevēju. 50 gadu šai nedēļā pārsvarā melno segregētajās skolās bija uzsvars un šo vēstures daļu. Tad 80.gados nēģeru vēstures nedēļa kļuva par melno vēstures mēnesi, un nu kā afroamerikāņu vēstures mēnesis tas tiek ievērots visā valstī un par to runājam arī pasaulē.
Bez tā, ka šai laikā kādam tiek kaut kas jauns iemācīts, šis vienkārši ir arī labs svinamais laiks - tirgotāji to izmanto par iemeslu atlaidēm un tādā garā. McDonald's, piemēram, pārdod šim mēnesim veltītus hamburgerus, un cilvēki to uztver pozitīvi - ka melnie šādi tiek atzīti par kopējā spektra daļu.
Amerikāņi ir nadzīgi jebko pataisīt pārdodamu.
Tieši tā.
Un ko jūs pašlaik mēģināt mums ietirgot?
Es ar latviešiem vairāk gribu dalīties, ne kaut ko pārdot. Es gribētu, lai jūs iemācāties par mums ko jaunu, un pats iemācīties kaut ko jaunu par jums. Es ticu, ka jo vairāk cilvēki dalās, runājas un iepazīst cits citu, jo labāka ir pasaule. Pirms tam Vācijā un tagad Latvijā es savās uzrunās saku, ka sevišķi līdz ar internetu patiesībā pasaule ir kļuvusi maza. Nav iespējams negūt priekšstatu par citiem, ja vien tāda vēlme ir. Tā ka es nemēģinu kaut ko pārdot, bet atvieglot savstarpēju saskarsmi.
Latvian Blues Band uzvarēja reģionālajā konkursā Eiropā un janvāra beigās devās uz pasaules blūza forumu Memfisā. Varētu teikt, ka latviešiem nēģeru vēsturiskā mantojuma apguve arī emocionālā līmenī ir vislabākajā kārtībā. Rīgā grupa spēlē Bites blūza klubā, kur regulāri viesojas arī Amerikas mūziķi.
Es nudien gribētu apmeklēt latviešu blūza klubu!
No sava trīsdesmit gadu ilgā žurnālista darba zinu, ka mēs, amerikāņi, tā teikt, pārdodam Ameriku ar saviem medijiem, kur sava loma ir arī blūzam, citai mūzikai un filmām.
Pirmo reizi ārpus ASV biju 1985.gadā komandējumā uz Dienvidāfriku, lai rakstītu par aparteīdu. Johannesburgas milzīgajā priekšpilsētā Soueto kāds puika sazīmēja, ka esmu amerikānis, pienāca klāt un prasīja: «Vai Maikls Džeksons ir kopā ar tevi?» Tā mediji caur tēliem pārdod Ameriku.
Mediji ir ļoti vareni, un to tēli - iespaidīgi, tomēr ne vienmēr tie ir precīzi. Uzdrīkstos teikt, ka vairākums amerikāņu nav blūza fani un pat nesaprot mūziku. Un ļoti nedaudzi Amerikā dzīvo kā Maikls Džeksons.
Kāds Amerikas politiķis iedzīvojās nepatikšanās, sacīdams, ka afroamerikāņi ir labi sportisti. Tas bija domāts pozitīvi, bet viņu apsūdzēja rasismā - tu mums nenorādīsi, ar ko nodarboties!
Ir jau jūtīgas tēmas, tomēr es domāju, ka lielākoties šādi gadījumi ir muļķīgi. Cilvēks gribēja būt godīgs un atvērts, bet citi to izmantoja, lai iegūtu kaut kādus retoriskus pluspunktus savai politikai. Gadās jau pa aizskarošai replikai, bet ne vienmēr tas tā ir bijis domāts.
Vai redzat risku, ka politkorektums var pārvērsties par biznesu?
Jā, un es domāju, ka tas apdraud iespēju cilvēkiem patiesi citam citu iepazīt. Ne jau viss obligāti ir slikti, un cilvēkiem nevajadzētu uzcepties par to vien, ka kāds pateicis kaut ko, kas viņiem nepatīk. Lai gan daudziem amerikāņiem pašiem tas nepatīk, viena no Amerikas lieliskākajām iezīmēm ir brīvība teikt to, ko tu domā. Tev nevajadzētu tikt iekaustītam - arī ne politiskā nozīmē - par to vien, ka esi pateicis ko tādu, kam citi nepiekrīt.
Jau no mūsu vēstures izriet zināms politkorektums vai - gluži pretēji - nekorektums, kā cilvēki izsakās, jo valoda bieži ir tikusi lietota par ieroci, lai nodarītu pāri. Tāpēc cilvēkiem mēdz būt sakāpināta attieksme.
Vai sakāpināta politkorektuma gadījumā nerodas risks zaudēt pašu valodu un attiecīgi - arī saprašanos?
Jā, neliels risks ir. Jautājums ir par vārdu kā ieroču lietošanu, bet kā žurnālists es vienmēr esmu bijis pret kādam aizliegt izteikties tikai tāpēc vien, ka citam tas varētu nepatikt. Labākais, kā atbildēt uz kaut ko nepatīkamu, ir pateikt to citādi un norādīt, kā tad tas ir patiesībā. Nevis vienkārši likt kādam aizvērties, aizbildinoties ar politkorektumu, un neļaut izteikt savu viedokli. Sliktām idejām vajag stāties pretī ar labām, un lielākoties tās uzvarēs. Dažkārt «sliktie zēni» uzvar, bet ne pārsvarā.