Izvēle dzīvot priekā, par spīti notiekošajam, tikai pirmajā brīdī šķiet spītīga varonība. Pēc brīža ir skaidrs, ka tā līdzi parauj nepieciešamību būt aukstam, vienaldzīgam, ciniskam. Arvien biežāk personiskais un pilnasinīgais prieks nostājas tik griezīgā un kliedzošā pretešķībā ar apkārtnotiekošo, ka šķiet zaimīgs, pat nelietīgs.
Ja es ignorēju latviešu tautas plašo interesi par secēto līķu izstādi iepirkšanās centrā [simptomātiski, ka kapusvētki, kas ir mirušo tuvinieku godināšanas rituāls (tātad apvērstas nozīmes pasākums izstādei), ir iekļauti latvju identitātes un kanona sarakstos] un nebrīnos, ka laicīgie cilvēki šai faktā nesaskata neko amorālu un vājprātīgu, es piedalos garīgās deģenerācijas atzīšanā. Bet - man gribas dzīvot ar prieku, un es ieslēdzos savas brīnišķības četrās sienās. Ja es klusēju par valsts ierēdņu tīkojumiem reglamentēt finansējumu pareiza patriotisma kultūras produktiem (gadījums ar Kaspara Gobas filmu ), es bruģēju ceļu uz režīma valsti, kuras precedents XX gadsimtā mums maksāja ar neatkarības zaudēšanu un okupāciju. Bet - es gribu dzīvot priecīgi.
Priekšnosacījums šādai dzīvei ir neredzēt, ka patiesības sakulšana ar dienišķiem meliem un divkosības pašsaprotamība ir ne tikai valsts tā saucamās attīstības forma un saturs, bet arī cilvēku savstarpējo attiecību norma. Idiota prieks par dzīvi liek pievērt acis par arvien spēcīgākiem strāvojumiem kārtējo reizi piemīdīt vēsturi šī brīža konjunktūras uzvaras gājienam. Ja tu redzi melnu un baltu, ko diendienā arī lielākā daļa žurnālistu nu jau interpretē kā sakāpinātus maldus, tu esi neattīstīts. Krāsu spektra brīnišķība liek tulkot piedzīvoto okupāciju un tās sekas nu jau kā krāšņu nostaļģijas barotni, ne noziegumu ar joprojām nepārvarētām sekām. Bet tu liecies mierā, jo gribi gūt prieku par dzīvi! Tev šķiet, ka tas ir tikai taisnīgi - lai cepas un sacepas citi, ja tādi maz vairs palikuši (daži TV raidījumi, dažas radiopārraides, kāds interneta portāls), bet tu priecāsies, pat redzēdams, ka patiesība interesē aizvien mazāk cilvēku. Jo tā nebaro prieku. Tad priekš kam mums patiesība?
Cilvēku masveida aizbraukšana ir spogulis sabiedrības un varas attiecībām. Ne jau tikai ekonomiskajām. Ja cilvēks nevēlējās un nespēja sadzīvot ar lopiņa prieku par dzīvi kā tādu, negribēja pieņemt izdzīvošanas kodeksu Latvijā (brāļošanos ar partijām, izdevīguma psiholoģiju utt.), viņam nekas cits neatlika kā garīgā emigrācija. Dīvains liktenis: visu mūžu pavadīt pretošanās režīmā - okupācijas ideoloģijai un tagad - savas valsts deformētajam un slimajam garam. Vai no hroniska pretestības stāvokļa var gūt prieku? Bet var jau būt, ka gara modrība ir vienīgais, kas no tevis tiek prasīts šai dzīvē, un prieks kā blakusprodukts lemts tikai apdalītiem mazuļiem dzīves garumā. Tomēr arī šis ceļa gals liek domāt par tavu un manu vecmāmiņu, kura laikmeta kūleņos būtu varējusi būt kirgīzu vai ķīniešu uzšķērsto līķu vietā.