Par latviešu esošajām/neesošajām izredzēm daudz nereflektēšu - labi, ka mēs tur esam, labi, ka studija Rija, kas filmu paralēli piedāvā arī Kannu festivāla kinotirgū (un ne tikai šo filmu), var jau nosaukt aizrunātus kontraktus ar Krupja izrādītājiem Francijā (filmiņa tiks demonstrēta kinoteātros). Lietišķu interesi par Norīt krupi izrādījusi viena no lielākajām digitālajām izrādīšanas platformām pasaulē, kas piedāvā lejupielādēt mūziku un drīzumā arī animācijas filmas. Šis jau ir pavisam reāls panākums, kuru nodrošina tas publicitātes spēks, kuru filma iegūst no statusa - iekļauts Kannu kinofestivāla oficiālajā skatē. Salīdzinot ar pērnā gada īsfilmu izlasi, kurā startēja Lailas Pakalniņas spēles īsfilma Klusums, šā gada piedāvājums nav tik viendabīgs un spēcīgs, tomēr latviešu animācijai Norīt krupi ir vismaz divi spēcīgi konkurenti: Čīlē tapusi spēles īsfilma Kvartāli un Francijas animācijas filma Rejošā sala. Kā tas viss beigsies - zināsim vēlu svētdienas vakarā.
Degradētā province
Kas attiecas uz lielo konkursu, pirmizrādi ir piedzīvojušas jau 16 no konkursa programmas filmām, turklāt, par spīti kritiķu «zvaigznītēm» - aptaujai, ko veic izdevums Screen International, -, neapstrīdams līderis joprojām nav izkristalizējies.
Pretrunīgus vērtējumus ir izraisījusi ukraiņu filma Mana laime - tā ir pirmā filma, kas pārstāv neatkarīgo Ukrainu Kannu festivāla konkursā. Režisors Sergejs Lozņica, kurš ir starptautiski pazīstams dokumentālists, savā pirmajā spēlfilmā radījis biedējošu un baisu provinces portretējumu - tās galvenais varonis apmaldījies kravas automašīnas šoferis «pazūd provincē». Kļūstot par laupītāju, sādžas veču, uzbrukuma objektu, viņš neatgriezeniski pārvēršas bezatmiņas zombijā - mēmā vardarbības upurī un arī fatālā vardarbības nesējā, kurš galu galā apslaktē korumpētu policistu vienību. Filma nav strukturēta kā grods action - tā vietā ir pārspīlēti lēns un stindzinošu ēnu piepildīts varoņa klejojums šķietamā bezlaikā, bezjēdzīgā, maziskuma, brutalitātes un lopiskuma piesātinātā provincē, kur «provinciālisms» ir nevis ģeogrāfiskā, bet gan dvēseles neesamības zīme.
Paradīze ir pārvērtēta
Līdzīgus eksperimentus ar laiku, taču nevis bezjēgas un vardarbības degradētu, bet gan mistikas un dievišķas jēgas piepildītu, piedāvā Taizemes režisora Apičatponga Vīrasetakula izcilais darbs Onkulis Būnmē, kurš spēj atcerēties savas pagājušās dzīves/Uncle Boonmee Who Can Recall His Past Lives. Rietumu skatītājam tā ir īpaša pieredze - ļauties lēnās un absolūti brīnišķīgās filmas ritam - stāstam par tēvoci Būnmē, kurš jūt tuvojamies paša nāvi. Viņa dzīves izskaņa kļūst par skaistu rēgu un garu «tusiņu» - pie Būnmē atnāk viņa sievas mirusī māsa, viņa sen pazudušais dēls, kurš kļuvis par pērtiķu dievu, u. c. Te nāvei nav sāpju un izmisuma elpas, aiziešana kļūst par maģisku pieredzi, izzušanu telpā, kur mīt princeses un runājošas zivis, mošķīši ar sarkani gailošām acīm - pērtiķu dieviņi, sen aizgājuši un tuvi cilvēki... Šajā skaistajā un trauslajā Filmā ir izcili citāti: «Paradīze ir pārvērtēta», «Rēgi ir saistīti ar cilvēkiem, nevis vietām»... Apičatpongs Vīrasetakuls - mans personīgais šī Kannu kinofestivāla atklājums.
Ar to arī beigsim, atstājot galavārdu žūrijām - režisora Atoma Egojana vadītajai īsfilmu žūrijai un Tima Bērtona vadītajai lielajai žūrijai. Bērtona žūrijai vēl «jātiek galā» ar Francijā plašu rezonansi izraisījušo alžīriešu izcelsmes Francijas režisora Rašīda Bušareba filmu Ārpus likuma - brutālu un ļoti profesionāli veidotu filmu par trim brāļiem alžīriešiem, kuru dzīve bijusi veltīta Alžīrijas neatkarības iegūšanai. Darbība notiek XX gs. vidū, un, cik noprotams, arī Francijas publikai ir liels atklājums par to brutalitāti, kura raksturojusi Francijas un Alžīrijas attiecības. Tomēr šīs filmas dēvēšana par «antifrancisku» un pārmetumi vēstures tendenciozā interpretācijā un viltošanā ir pārspīlēti. Un, jā, vēl Mihalkovs, kura starptautiskajam iznācienam Kannās kāri seko Krievijas žurnālisti, - par filmas Saules nogurdinātie 2 pretrunīgo vēstījumu un arī tās komerciālo likteni Krievijā jau esam rakstījuši. Atliek tikai sagaidīt, kādu iespaidu Mihalkova darbs atstās uz Kannu festivāla profesionālo publiku un žūriju.