Tēmas visdažādākās - no mākslas būtības līdz padomju diskotēkām un manipulācijām ar psihi. Viesos jau iepazīti un vēl neredzēti ārzemju mākslinieki, bet festivāla centrā šogad divi «latviski» projekti - jauno režisoru Ineses Mičules un Viestura Meikšāna speciāli _Homo alibi_ veidotas izrādes un Zanes Kreicbergas īstenotais _Domāšanas maratons_ Andrejsalas Peldošajā darbnīcā, sestdien, 28. augustā.
Neērtais uzaicinājums
Vedot uz Rīgu izrādes lekcijas, Homo alibi veidotāji turpina festivāla neoficiāli pieteikto izglītojošo funkciju - rādīt skatītājiem to, ko viņi vēl nepazīst, pat tad, ja citur pasaulē tas būtu labi zināms. Izrādes lekcijas pasaulē aktīvi iestudē desmitgadēm. Kā sarunā saka festivāla organizētāja Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa, ar to nodarbojas «katrs sevi cienošs postdramatiskā teātra pārstāvis».
Par domu, ka teātris tiešā veidā ietekmē cilvēku domāšanu, nav vērts pat ierunāties - tā bijusi aktuāla visos laikos. Kāpēc Latvijā ne? «Varbūt - bail. Varbūt mākslinieki īsti nav domājuši par skatītājiem kā par līdzvērtīgiem sarunas partneriem,» atbild G. Laiviņa. Skatītājus tomēr tas interesē. «Ideja radās, skatoties, kā pagājušajā Homo novus skatītāji reaģēja uz Žeroma Bela un Pičeta Klunčuna izrādi. Tā radušās daudzas mūsu festivālu idejas - esam atveduši kādu spilgtu piemēru un konstatējuši, ka to vajag rādīt plašāk.»
Izrāde, kas uzrunā skatītāju tieši - kā lektors auditorijā, prezentācijas vadītājs konferenču zālē vai sludinātājs uz ielas, rosina ne tikai klausīties, bet arī dzirdēt. No vienas puses, izrādes vilina, jo līdzīgi kā, piemēram, teātra zinātne paver priekškaru, parāda, kā teātris top. No otras - jebkura lekcija izdodas tikai tad, ja tā kļūst par intelektuālu sarunu starp lektoru un klausītāju. Tātad fokusā šoreiz skatītājs - ko viņš sagaida, par ko uztraucas, kā domā. Varbūt tieši šī iemesla dēļ šķiet, ka festivāla centrā šoreiz latviešu veidotie darbi. Ne tikai tāpēc, ka Inese Mičule un Viesturs Meikšāns vairs nav «tikai jaunie», uz kuriem skatīties, mēģinot sazīmēt dīgstošus potenciāla asnus, bet sevi jau spēcīgi apliecinājuši Latvijas teātros. (Biļetes izpērk strauji. Galu galā - V. Meikšāna CV šobrīd aktuālas prestižākās nominācijas, aizvadītās sezonas darbus izvērtējot - Gada oriģināldramaturģijas iestudējums, Gada izrāde, Gada režisors.) Liekas būtiski, ka viņi (vismaz teorētiski) ar mūsu skatītāju spēj runāt «tieši», bez kultūras un pieredžu atšķirību pārvarēšanas.
Māksla/dzīve
Ko no tā, kādas tēmas katrs režisors sev izvēlējis, iespējams secināt par Latvijas mākslu? Drīzāk par māksliniekiem pašiem, precizē G. Laiviņa. Līdzīgi kā iepriekšējos LJTI producētajos iestudējumos, režisoriem piedāvāja formu, pārējo atstājot pašu ziņā. Katrs izvēlējies savu ceļu.
Inese Mičule iestudēs izrādi, kas sākusies ar problēmas formulēšanu - Vienādojums. «Jūtams, ka Inesi tā problēma tiešām ļoti interesē, ka viņai tā šķiet svarīga, sāp,» saka G. Laiviņa. Izrāde skatīs mākslas un dzīves attiecības dažādos griezumos - mākslinieks un norobežošanās no dzīves, mākslinieks un kompromiss, mākslinieks un pārdošanās. Līdzsvaru starp nepieciešamību izdzīvot un spēju palikt uzticīgam pašam sev. Mūžīgi mākslai raksturīgas, šodien visai sabiedrībai būtiskas problēmas. Režisores intervijā pirms izrādes jautājumi un atbildes lēkā kā bumbiņa pingpongā. Vai mākslinieks var mainīt sabiedrību? «Var, ja grib. Bet reti kurš grib ar to noņemties. Mākslinieki šodien ir ieņēmuši tādu ērtu pozīciju, it kā novēro notiekošo no malas.» Vai māksla un mākslinieks pats nav kļuvis par patēriņa preci? «Ir mākslinieki, kas par to ir parūpējušies, bet tas ir aplami.» Ar ko mākslinieki nodarbojas pašlaik? «Viņus uztrauc divas lietas - laiks un nauda, un tas diktē mākslas kvalitāti. Izrādes esence ir jautājums - kāpēc, neskatoties uz to, ka tas ir tik grūti, cilvēki tomēr izvēlas nodarboties ar mākslu? Kāpēc viņi dara to pavirši?» Uzstādījums principiāls. Atbildi meklēšot visi kopā un, iespējams, cer atrast, jo izrādi varēs noskatīties tikai vienu reizi 27. augustā.
V. Meikšāns savukārt sācis ar cilvēkiem, tēmu piemeklējis. Viņa projektu sauc Partitūra ekosistēmai, un tās centrā - skaņa. Pavisam burtiski izrādes centrā Andrejsalas spēkstacijas tvaika turbīna, kas kalpo gan par scenogrāfijas elementu, gan skaņas avotu (ieskandināt to palīdzēšot Swedbank kora dziedātāji), bet nosacīti tās kodolā - saruna disputs starp dabas jeb primitīvo skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu un komponistu akadēmiskās mūzikas interpretu Jēkabu Nīmani. Pats V. Meikšāns izrādē cenšoties izstāstīt civilizācijas vēsturi skaņās. «Izrāde ir par arhaiskās un akadēmiskās muzicēšanas tuvināšanos un mijiedarbi. Starp abām jomām principā ir ļoti liela distance, atšķirība. Šo fenomenu mēs mēģinām skatīt bioloģiskās evolūcijas kontekstā. Tajā pašā laikā izrāde būs ļoti izglītojoša, piedāvājot, piemēram, visu akadēmiskās mūzikas vēsturi septiņās minūtēs,» saka režisors.
Bet tiem, kas gatavi teātra festivālam veltīt veselu sestdienu bez brokastu un pusdienu pārtraukumiem, Homo alibi šogad piedāvā īpašu našķi - ciklu Domāšanas maratons, kurā sadarbojas gan teātra profesionāļi, gan labi zināmi citu nozaru profesionāļi. Vai nu tas būtu pārspriedums par teātra arhitektūru un politiku (Vilnis Vējš, Andis Sīlis un Reinis Suhanovs), PR manipulācijām (Jānis Riņķis), globālo sasilšanu (Pīters Gingolds), vai arī žurnālista Dmitrija Petrenko un horeogrāfes Olgas Žitluhinas «mainīšanās vietām», atsaucoties Latvijas valdības aicinājumam izdzīvot pārkvalificējoties, vai pat burvīgā igauņu teātra No99 pieredze, Igaunijā politisko partiju dibinot. Aizejiet, nenožēlosiet!
Ar pilnu festivāla programmu iespējams iepazīties LJTI mājaslapā www.theatre.lv