Astoņdesmito gadu pirmajā pusē Latvija «ražoja» pasaules junioru čempionāta medaļniekus treka riteņbraukšanā. Lejiņam medaļas spožums gan neatspīdēja. «1979. gada pēc skolēnu spartakiādes Taškentā saķēru dzelteno kaiti jeb A hepatītu. Akna bija pamatīgi cietusi, tāpēc pusgadu ārstējos un neaizbraucu uz pasaules junioru čempionātu.» Pieaugušo konkurencē PSRS čempionātos Andis vairākkārt kāpa uz goda pjedestāla, taču uz pasaules čempionātu tā arī netika. Tolaik Sergejs Kopilovs un vācu sprinta leģenda Lucs Heslihs bija neuzvarami. Otrs PSRS izlases pārstāvis Emzars Gelašvili ieņēma trešo vietu pasaules rangā. Abus vadošos izlases braucējus Lejiņam neizdevās izkonkurēt. «PSRS laikā uzkrāju tik lielu nogurumu, ka 22 gadus par riteņbraukšanu vispār negribējās domāt.»
Lejiņš ir tikai viens no tā laika riteņbraukšanas plejādes, kas amatieru līmenī atkal kāpj uz riteņa un piedalās sacensībās. No Smiltenes lauku ikdienas rūpēm uz mačiem izraujas pasaules junioru čempions (PČ) Gaidis Lapiņš, atkal startē PČ junioru čempioni Armands Freimanis un Dainis Grantiņš, kuru sportiskās neatlaidības dēļ iesauca par «trako». Tautas velomačos ir sastopams arī Barselonas 1992. gada olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs šosejas riteņbraukšanā Dainis Ozols.
Anda gadījumā veloastoņkājis izpleties pa ģimenes vertikāli. 72 gadu vecumā mammai Baibai brauciens ar riteni no Rīgas uz Jelgavu un atpakaļ esot ikdiena. «Vieglatlēti ar stāžu mammu noteikti atceras. Viņai savulaik piederēja pasaules junioru rekords 800 metru skrējienā. Vēlāk mamma turpināja krāt medaļas pasaules veterānu mačos, bet tad par sevi lika manīt kājas trauma. Ārsts ieteica riteņbraukšanu. Tagad mamma dala slodzi starp skriešanu un riteņbraukšanu. Raugi, pagājušās nedēļas nogalē Aizputē startēja veterānu šosejas sacensībās. Ātrumu slēgšana brīžiem ir rēbuss, bet brauc mačos.» Kad mēģinājām vienoties par kopīgu fotografēšanos, Andis uzreiz brīdināja, ka ar mammu vienoties būšot visgrūtāk - viņa vienmēr esot aizņemta. «Vai man nav bail piedalīties šosejas sacensībās? Bet es jau netrakoju. Pagaidu, kamēr pirmā un otrā grupa aiztraucas, un tad arī es iekļaujos braucēju plūsmā. Lielākoties gan braucu vienatnē, lai izvairītos no kritiena. Ir jau iekrāta arī neliela pieredze. Šis būs jau ceturtais velomaratons,» sanāk, ka mamma Baiba piedalīties riteņbraukšanas sacensībās sākusi 69 gadu vecumā! Anda brālis, bijušais vieglatlēts, tagad arī minot riteņu pedāļus.
Par PSRS laika lielā sporta psiholoģiskajām pārslodzēm Lejiņam nav labu atmiņu, tāpēc bērnus profesionālajā sportā nav virzījis. Ābols gan zinājis, kur krist… «Ģenētiski bija ieprogrammēts, ka arī mani bērni no sportošanas neizbēgs. Mans vectēvs taču arī bija skrējējs un 1931. gadā kļuva par Latvijas meistaru. Savukārt tēvs, kurš jau ir miris, simtiņu skrēja 10,6 sekundēs. Tas bija tikai loģiski, ka 17 gadu vecumā dēls Mārtiņš man palūdza nopirkt riteni. Viņš izvēlējās pareizāko ceļu - mācās augstskolā, strādā par labu naudu un sava prieka pēc aktīvi sporto, nebendējot veselību. Pavasaros Mārtiņš izbrauc uz treniņnometnēm Spānijā, bet vasarā gandrīz katru nedēļas nogali ir sastopams riteņbraukšanas sacensībās Latvijā. Arī es viņam braucu līdzi. Pēdējos piecos gados riteņbraukšana Latvijā amatieru līmenī ir attīstījusies hiperātrā tempā. Profesionālie amatieri - tas ir ļoti precīzs apzīmējums entuziastiem, kuri regulāri trenējas un startē mačos. Dalībnieku skaits SEB taču pārsniedz jau 2000 braucēju! Līmenis ir krietni audzis. Iekļūt pirmajā simtniekā var tikai ļoti labi trenēti braucēji. Ikdienā strādāju santehnikas firmā. Aizbraucu, piemēram, pie klientiem, un arī ar viņiem kopīgas runas sākas par riteņbraukšanu. Izrādās, viņi no šefa ir «izsituši» naudu, nodibinājuši savu komandu, tādu, starp citu, Latvijā ir jau pāri par 200, un regulāri brauc uz mačiem.»
Riteņbraukšanā katram ir savi mērķi - kādam svarīga finišā sasniegtā vieta, citam atkal vēdera apkārtmēra nodzīšana. Arī labi.