Tas nozīmē, ka par noteiktu summu mēnesī iegūsi savu kaķi Mūžīgajā pilsētā. Kaķis, kurš pašam nav jābaro un uz potēm nav jāved. Kaķis kā grezna rota, ar ko palepoties, jo ar tekstu «man Romā ir pašai savs kaķis» var pārsteigt ikvienu.
Romas svētās govis
Sacīts, darīts, dodos ciemos pie Romas peļu junkuriem! To, ka astainie šeit cieņā, pamanu, jau iebraucot pilsētā. Minči, laiski un ar cieņu izlaidušies saulītē, gurdi paver acis un ar cēzarisku laipnību noskatās uz steidzīgajiem tūristiem. Tramīgi bēgt viņi netaisās un pa Romas ielām un pagalmiem pārvietojas kā Indijas svētās govis. Reiz tie barā pat sekojuši kaķu mīļotājam un aizstāvim pāvestam Benediktam XVI. Šveices gvardi bija nobažījušies, vai tikai kaķi negatavojas iekarot Vatikānu!
Ceļabiedriem nedaudz krītu uz nerviem ar atgādinājumiem - neaizmirstiet, ka mums jāapciemo Romas kaķi! Trešajā ceļojuma dienā tas notiek. Mans dēls, kurš no manis nav mantojis topogrāfisko idiotismu, paziņo: «Hei, skatieties! Te ir tā kaķu vieta!» Patiešām, nākot no Panteona, esam nokļuvuši Torre Argantina.
Pērnā gadsimta 30. gados šeit atklāja četru Romas republikas laika tempļus, senākais no tiem celts 4. gs. p.m.e. Šķiet, kaķi to vien bija gaidījuši - brīdī, kad tempļus atraka, viņi kā vienots romiešu karaspēks ieņēma drupas. Varbūt kaķi iepriekšējā dzīvē bija romieši, kas kalpoja šajā templī? Taču būt par kalpiem nav kaķu dabā, tāpēc drīz vien astainajiem romiešiem uzradās aprūpētāji. Gatarra - tā nicinoši tika dēvētas kaķu sievas, kuras nesa ēdienu minkām. Kaķu sievas - tas ir sens amats, par tādu uz pāris minūtēm kļūšu arī es, un gattara tiks teikts kā kompliments.
Tikai kaķiem
Rīgas peļu junkuri savus ciltsbrāļus no Romas var tikai apskaust - te siltas ziemas un personīgās drupas. Mūsdienās šī vieta jau ir labiekārtota kaķu patversme, kas tiek uzturēta no ziedojumiem ar brīvprātīgo darbu. Drupās, kas izmēra ziņā varētu līdzināties vienam mūsu Centrāltirgus paviljonam, dzīvo tikai kaķi un viņu «kalpi» - brīvprātīgie. Citus dzīvniekus te nesastapt - grauzēji jau gadsimtu met līkumu šai vietai, arī putni nenolaižas zemāk par tempļa kolonnām.
Patversme ir atvērta no pusdienlaika līdz sešiem vakarā. Brīvdienu patversmei nav, jo kaķi ēst grib katru dienu. Kaķu mīļotājiem jābūt gataviem reāli darboties, nevis visās pasaules valodās sajūsmā dvest: «Cik jauki kaķīši!» Barība, sterilizācija, telpu uzturēšana, viss prasa līdzekļus! Katrs - vietējais vai tūrists - var palīdzēt patversmē tīrīt, barot, apkopt brūces, ja kādam el gatto gadījies piedalīties kaujā. Ja tūrists ir vairāk runātājs, nevis strādātājs, bet vēlas tempļa iemītniekiem palīdzēt, var veikt akciju Prieks sev un kaķim.
Nauda par suvenīru pārdošanu - sākot no kalendāra, beidzot ar virtuves cimdu, uz kuriem attēloti drupās sakāpuši kaķi, tiek novirzīta Romas kaķu ārstēšanai un sterilizēšanai. Kā liecina 2011. gada atskaite mājaslapā, visaktīvākā adoptēšana notiek augustā un decembrī. Vasaras beigās romieši atgriežas no atvaļinājuma un ir gatavi ņemt savā gādībā dzīvnieku, bet rosība decembrī skaidrojama ar Ziemassvētku laiku. Vismazāk drupu apdzīvotājiem veicas februārī un martā, kad nav tūrisma sezona, un jūlijā, kad Roma ir pilna ar tūristiem, bet vietējie aizbēguši no pilsētas. Laikā, kad saule cepina Mūžīgās pilsētas bruģi, gribas tikai izlaisties blakus kaķiem, nevis tos adoptēt.
Gatarra no Latvijas
Esmu apņēmības pilna līdzdarboties kaķu barošanā un ieskrienu tuvējā veikalā nopirkt šiem barību. Lepna par pirkumu, dodos pie tempļa drupām un beru graudiņus aiz žoga. Kaķi sarodas gluži kā pīles Operas apstādījumos. Šķiet, kāds mincis ir izvirzīts man pateikties, jo izlien cauri režģiem un izgāž savu vēderu, sak - drīksti mani paieskāt! To arī daru un esmu absolūtā sajūsmā.
Dodos uz drupu otru malu, kur vajadzētu būt ieejai patversmē. Taču izrādās, ka tai ir savs darba laiks un esmu nokavējusi legālo barošanas laiku. Par to liecina uzraksts, kuru ieraugu tikai tagad. Ak šausmas, kaķus barot ir aizliegts! Mierinu sevi ar domu, ka nedevu ne picu, ne pastu un ka Itālijas policija manis veikto akciju neredzēja un tāpēc izsprukšu bez soda.
Vēlāk, izpētot Romas kaķu mājaslapu, uzzinu, ka barību patversmei piegādā sponsors, ka minčiem vairāk nepieciešamas avīzes, ka viņi nesmādē spēļlietiņas, bet par visu vairāk viņiem vajag mājas! Te nu viņi neatšķiras no sugasbrāļiem Rīgā! Ja mūsu minči kādam šķiet par prastiem un ja jums ir lieki 150 eiro, varat rīkoties - kāds no Romas kaķiem noteikti būs gatavs mācīties latviešu valodu. Cenā iekļauta pase un mikroshēma. Varēsiet Pedro pārdēvēt par Pēci un vest uz Latviju.
Abonēt no attāluma
Taču ne visi peļu junkuri ir gatavi adoptācijai. Dažkārt arī Latvijas patversmēs paņemtie suņi un kaķi tiek vesti atpakaļ, jo «uzvedas kā nezvērs», «nemaz nav mīlīgs», «šņāc un rūc». Kādi šiem «nepareizajiem» ir varianti - tos iemidzinās vai meklēs citu saimnieku!
Romas kaķiem ir izvēle. Viņus var adoptēt no attāluma - pašlaik patversmē tādi ir astoņi no 250 kaķiem. Perlina, Mandicoca, Zanzara - vienam neciešams raksturs, citam viena acs, vēl kādam nepatīk uzturēties telpās. Taču viņi visi gatavi adopcijai no attāluma. Šajā sarakstā atrodu arī kolēģes Triptihu, vārdā Orcetta.
Neskatoties uz to, ka Agneses Triptiham ir tikai trīs kājas, adoptēt viņu gribējuši daudzi, bet melnbaltais minka ir autsaiders un mauglis - nu nepatīk viņam cilvēki un silta piena bļodiņa. Es domāju - Romā minču izvēle ir plaša, taču, pirms adoptējat kādu romieti, varbūt vērts palīdzēt četrkājainajiem bāleliņiem tepat Latvijā?