Maisiņa saturs neizskatījās smags. Mati nekopti, sen friziera šķēres neredzējuši, pleci uzkumpuši, pelēcīgajā sejā tramīgums un noslēgtība. Svētdienas dievkalpojumos viņš parasti parādījās piepeši, ienāca, pastāvēja pie Dievmātes altāra, taču ilgi neuzkavējās, pie grēksūdzes negāja, svētajā vakarēdienā nepiedalījās, dažreiz pat nesagaidīja mises beigas. Pārmeta steidzīgu krustu un aizsteidzās, ne ar vienu nesasveicinājies, kaut ar galvasmājienu, nevienu neuzrunājis. Ap viņu vēdīja kaut kāda milzīga vientulība. Vienreiz tradicionālā miera sveiciena laikā gadījās stāvēt viņam blakus un paspiest roku, sasvīdušu, raupju un sastrādātu, bez laulības gredzena.
Zinu, ka nav labi slepus novērot cilvēkus, turklāt tik svētā un diskrētā vietā kā baznīca, taču ko lai dara, ka šāds niķis man piemīt. Ir cilvēki, kurus esmu ievērojusi īpaši. Kaut arī viņus nepazīstu, nezinu, kā sauc, tomēr man patīk domāt par viņiem, izdomāt, ko viņi dara un kā jūtas, ka beigu beigās man tie jau pat šķiet kā tuvi paziņas, kurus gribas uz ielas sveicināt. Arī šis dīvainis. Todien viņš kā parasti iesteidzās baznīcā, tramīgi palūkojās apkārt un nolika uz Dievmātes altāra baltu rozi. Nometās uz viena ceļgala un aizsteidzās. Roze palika.
Vienu mirkli sajutos, it kā lasītu svešu mīlestības vēstuli, to, kas nav domāta svešām acīm. Vienlaikus pārņēma tāds milzīgs prieks, sajūta, ka arī man pašai uzdāvināts kaut kas dārgs un vienreizīgs, jo es to redzēju un nekad neaizmirsīšu.
Tas bija 8.septembris, Jaunavas Marijas dzimšanas diena, Rēzeknē todien atzīmēja vēl vienu nozīmīgu datumu - pieminekļa Vienoti Latvijai jeb, kā tautā vienkārši dēvē, Latgales Māras, 70 gadu jubileju. Jau no agra rīta varēja vērot, cik atsaucīgi rēzeknieši un lauku iedzīvotāji bija pieņēmuši domes kultūras pārvaldes ideju - veidot pieminekļa pakājē no rudens ziediem Māras zīmes. Floriste, kura kārtoja ziedus, man atzinās, ka sākumā baidījusies, vai vispār pietiks ziedu. Bažas bija veltas - brauca pagastu autobusi, pilni ar ziediem, nāca rēzeknieši, nesdami dālijas, asteres un gladiolas no dārziņiem, nāca pensionāres no mazītiņajiem daudzstāvu hruščovku dzīvokļiem, nopirkušas par 70 santīmiem ziedu pušķīti. Tajā brīdī es sajutos bagāta, jo dzīvoju Māras zemē. Tajā brīdī man likās, ka mēs varam visu, arī pārpeldēt pāri šim sabangotajam krīzes okeānam. Dalīties ar kartupeļu maisiņu, sīpolu saišķi, ievārījuma burciņu, labu vārdu. Neļaut nevienam nogrimt. Un nevērtēt cilvēku pēc tā, vai viņam ir frizūra un dārgs uzvalks, bet pēc dvēseles, kura mums visiem ir kā balta roze.