Lai izdarītu šādu secinājumu, katram gan ir savi atzinumi, kas balstīti uz senču ticējumiem un paša ilggadējiem vērojumiem. Tā Emīlijai Stepanovai no Sedas Valkas pusē par rudeni vēstījušas vairākas dabas zīmes - gan lakstīgalas agri beigušas pogot, gan liepas agri noziedējušas. Tas rādot, ka rudens būs agrs. Savukārt baltā āboliņa raženā ziedēšana, pēc viņas vērojumiem, liecinot, ka šis gadalaiks ar lietiem neskoposies.
Līdzīgi rudeni raksturo arī Inta Lanka no Indrāniem Lubānas pusē. Viņa pamanījusi, ka dzeguze jau pirms Jāņiem beigusi kūkot, kas saskaņā ar senču ticējumiem liecinot par agru rudeni. Zīmīgi arī, ka jau 22. jūlijā ap pulksten pieciem no rīta augsnes virskārtu segusi pirmā salna. Bet par to, ka rudens būs garš, vedinot domāt garais pavasaris.
Interesanti ir arī viļakieša Viļa Bukša vērojumi. Piemēram, šogad knišļu bijis maz, tad gaidāms, ka sēņu raža nabadzīga. Savukārt lielie odu bari rādījuši, ka būs daudz ogu. Tāpat jau pavasarī bijis skaidrs, ka laukkopjus iepriecinās bagātīgs graudu iekūlums, un čaklākajiem laika apstākļi to ļaus pārsvarā sausu novākt no tīrumiem. Par to vēstījis labais laiks Jevdokijas (14. marts) un Jeremija (14. maijs) dienā. Ka rudens būs diezgan mitrs, pēc senču ticējumiem liecinot šogad labā riekstu raža. Zīmīgs datums esot bijis 1. augusts, jo, kāds laiks tajā dienā, tāds arī būs rudens. Viļakas pusē no rīta uzlijis, bet vēlāk mākoņi izklīduši. Tādēļ V. Bukšs domā, ka rudens būs diezgan mitrs un pavēss, taču atvasara, visticamāk, augusta nogalē un septembra pirmajā pusē, tomēr gaidāma. Savukārt lietaina vakardiena -7. augusts - liecinot, ka būs sniegaina ziema. Kāds laiks šajā dienā ir līdz pusdienām, tāds būs arī līdz Ziemassvētkiem, bet kāds pēc pusdienām - tāds pēc Ziemassvētkiem.
Aptaujātie dabas zīmju vērotāji gan atgādina, ka zīmes Kurzemē un Zemgalē un līdz ar to arī laiks katrā vietā var atšķirties.
Erna Stallīte no Arakstes Rūjienas pusē savukārt mudina peldētājus tagad būt ļoti uzmanīgiem. Senču ticējumos esot teikts, ka «Jēkabs (25. jūlijs) jau iemet ūdenī pirmo akmeni,» un tas nozīmē, ka silts vairs ir tikai straumes virspusē, bet vēsums no dzelmes kāpj arvien augstāk.