Neskatoties uz Itālijas trenera Čezāres Prandelli pirms spēles izteiktajiem komentāriem, ka viņa vadītās komandas 3-5-2 shēma spēlē ar Spāniju varētu būt neatbil-stoša pret horvātiem, itāļi laukumā sūtīja to pašu starta vienpadsmitnieku, ko pirmajā mačā. Identisks bija ne tikai itāļu spēlētāju izvietojums laukumā, bet arī spēles kvalitāte. Zilās formās tērptie vīri laukumā darbojās mobili, ātri un tieši - pārejot no aizsardzības uzbrukumā un atpakaļ. Divi horvātu uzbrucēji Nikica Jelavičs un Mario Mandžukičs vienmēr bija pret trīs Itālijas aizsargiem, divi horvāti centra pussargi allaž atdūrās pret trīs Itālijas centra pussargiem. Vienīgi flangos horvātiem bija skaitliskais vairākums, taču itāļi tur pretiniekam nedeva daudz vaļas.
Bumbas kontroles laiks tika dalīts līdzīgi, bet itāļi pirmajā puslaikā izdarīja teju trīsreiz vairāk sitienu pa pretinieku vārtiem (11 pret 3). Divas izcilas izdevības bija Klaudio Markizio, bet lielisks bija «rūtaino» vārtsargs Stipe Pletikosa. Mirkli vēlāk gan viņš vairs nebija glābējs. Pret Itālijas raženo uzbrucēju Mario Balotelli uz Horvātijas soda laukuma līnijas tika izdarīts pārkāpums. Soda sitienu meistars Andrea Pirlo perfekti pārcēla bumbu pāri spēlētāju mūrim tā, ka neviens no horvātu mūra futbolistiem nevarēja aizskart bumbu, un tā ielidoja Pletikosas vārtu tuvajā stūrī.
Grūti teikt, vai pārtraukumā Horvātijas treneris Slavens Biličs ģērbtuvēs lika saviem spēlētājiem aktīvi protestēt pret tiesneša lēmumiem, lai kādā no epizodēm varbūt gūtu sev labvēlīgu svilpi, bet otrajā puslaikā horvāti bija uzvilkušies. Sīka bakstīšana un citi «netīrumi» abu komandu spēlētāju vidū bija izplatīta parādība. Biežā spēles apturēšana gan bija parocīgāka itāļiem. Zemā spēles tempā horvāti neko bīstamu pie Džanluidži Bufona vārtiem neradīja. Līdz 72. minūtei, kad savu iespēju Itālijas soda laukumā sagaidīja un izmantoja Mandžu-kičs, panākot 1:1 un uzstādot galarezultātu.