Izdevēju apstulbums
Detektīva segmentā Anglija un Amerika, literārās lielvalstis kopš Edgara Po un Konana Doila laikiem, pēkšņi kapitulēja kaut kādas tulkotās literatūras pārstāvim no ziemeļu provinces Zviedrijas. Tas bija šoks. ASV un Lielbritānijas izdevēju apstulbumu paspilgtināja tas, ka Lārsona grāmatas 2009. gadā saņēma Zelta dunci - pasaulē prestižāko literāro balvu kriminālliteratūras žanrā. Ierastais tirgus plīsa pa vīlēm - lasošā masu publika aizvien vairāk sāka aprast ar domu, ka bez angļu valodā rakstītās literatūras eksistē, iespējams, veselas literārās zelta āderes svešās mēlēs. Sāka interesēties, kas ir tur, ārpusē. Izrādījās, ka skandināviem vien jau ir gūzma spēcīgu rakstnieku - Jū Nesbē, Kamilla Lekberga, Hennings Mankels, Arnaldurs Indridasons -, nerunājot par dāņu dzīvo klasiķi Pēteru Hēgu, kurš jau vairāk nekā 10 gadu bija «plaši pazīstams šaurās aprindās» un kura drūmā skandināvu gaisma spēcīgi līst pār Lārsona romāniem.
Epidēmijas slēptais tirgus
Globālajai sociālajai epidēmijai mileniummānijai izskaidrojumu joprojām neviens nav radis. Zviedrijas vecākā izdevniecība Norstedts, Lārsona manuskriptu un arhīva autortiesību turētāja, spēj vien mājaslapā (www.stieglarsson.se) priecāties, ka līdz šī gada oktobrim pārdoti vairāk nekā 46 miljoni Millennium grāmatu. Arī eksotiskajās valstīs Mongolijā, Gruzijā, Japānā, Taivānā, Ķīnā un Dienvidkorejā. Ne mazāk eksotiskajā Latvijā Millennium I daļa pārdošanā nonāca 2009. gadā, III - Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni - pirms pāris nedēļām. Zvaigznei tas ir veiksmes stāsts.
Fenomena mīklas atbildi nezina arī Zviedru Filmu institūts, kurš spējis tik vien kā reģistrēt mānijas redzamo daļu - trīs pēc Millennium romāniem uzņemtās pieticīga budžeta skandināvu detektīvfilmas pasaulē nopelnījušas vairāk nekā viss zviedru nacionālais kinematogrāfs kinovēsturē kopā: pirmā filma ar nieka 13 miljonu dolāru budžetu sapelnīja 108 miljonus, 2. un 3. daļai veicās sliktāk - peļņa 72 milj.
Eļļu ugunī pielēja fakts, ka Lārsona brālis Jūakims četras dienas pirms viņa nāves nez kādēļ pēkšņi palūdzis radinieku sastādīt juridiski korektu testamentu (!), jo abiem ar tēvu apnicis, ka Stīgs pinas ar «to Ēvu Gabrielsoni» - vienīgo sievieti, ar kuru žurnālists dzīvoja kopā kopš 18 gadu vecuma un kura jau kopš jaunības musinājusi Stīgu sapīties ar komunistiem, cīnīties pret visa veida radikāļiem, pret atdzimstošo «skandināvu nacismu», atmaskot mītus par labklājīgo Zviedriju un parādīt «zviedru sociālisma» liekulīgo mūli.
Lai kā - šaubu nav, Lārsons radījis absolūti oriģinālu varoņu pāri - mūsdienu frīkus Holmsu un Vatsonu (ar izteiktu nacionālo savdabību; Mīkaela un Līsbetas ādai cauri spiežas lindgrēniskie šerpie pusaudži Kalle un Pepija), turklāt Lārsons paveicis ko revolucionāru - veicis, kā pats formulēja, «pilnīgu dzimumu inversiju». Uzmanīgākie pamanīs, ka gotu kompjūterģēnijs Līsbeta Salandere pēc dziļākās būtības ir un rīkojas kā enerģisks, iniciatīvas pilns vīrietis, savukārt it kā brunču mednieks un viscaur simpātiskais feminists Blumkvists rīkojas kā tipiska sieviete, laiski lietojot visu, kas iepatīkas un ir slikti piesiets, cilvēkus ieskaitot.
Komentē lasītāji
Silvija Brice,
tulkotāja
Esmu detektīvžanra cienītāja, šajā žanrā atrodami ļoti atšķirīgi autori - no asiņaina triju akordu šlāgera līdz itin smalkai literatūrai. Lārsons savaldzināja mani, tāpat kā tas izdevies vēl citiem skandināviem un skandināvietēm, piemēram, K. Fosumai un A. Holtai. Lārsona tēli ir dzīvi cilvēki, nevis citplanētieši vai smieklīgu psiholoģisku problēmu mākti lielvalsts policisti, tāpēc ir viegli iejusties tekstā un uz lasīšanas laiku kļūt no tā atkarīgam. Drūmu šarmu visam, protams, piešķir paša Lārsona agri aprāvies mūžs.
Guntis Bojārs,
žurnālists
Labs stāstnieks, tomēr kaitinoši garš un lēns. Bieži neredzu jēgu, kāpēc autors detalizē, piemēram, galvenās varones iepirkumus veikalā līdz pat košļenei. Jā, tas piešķir papildu klātbūtnes efektu, kas ir tipisks žurnālistikas triks, taču saturiska attaisnojuma tam nav, robežojas jau ar grafomāniju. Daudz augstāk vērtētu, ja, nezaudējot ne grama no tiešām lieliskā detektīvdramatiskuma, grāmatas būtu divreiz plānākas un saturs mērķtiecīgāks.