Viņš šeit ieradies no Inčonas kopā ar Dienvidkorejas simfonisko orķestri, kura galvenā diriģenta amatu ieņem jau četrus gadus. Gan diriģentam, gan orķestrim, kura mājvieta ir Inčona - nozīmīgs Ziemeļaustrumāzijas biznesa un kultūras centrs -, šī ir pirmā viesošanās Baltijas valstīs.
«Orķestris ir spogulis, tas reflektē cilvēka emociju pasauli - laimi, skumjas, dusmas, cerību, sapņus, mīlestību. Tas viss atrodams mūzikā. Sapņus, kurus neizdodas īstenot dzīvē, komponists savā mūzikā var pārvērst cerībā,» uzsver diriģents. «Mēs viesojamies ar tīrās, absolūtās mūzikas koncertu, bez solista dziedātāja. Mūsu programmā līdzās Čaikovska Ceturtajai simfonijai un Brāmsa Vijoļkoncertam, kura solistu Vācijā dzīvojošo armēņu vijolnieku Sergeju Hačatrjanu sastapsim tikai Rīgā, ir arī Japānas dzīvojošā korejiešu komponista Jongupa Vo skaņdarbs Fantāzija - rietumnieciski apdarināta Austrumāzijas etnisko melodiju un motīvu dārgumu lādīte.»
Šanhajā dzimušais Dzuohuans Čeņs ir viens no labākajiem ķīniešu diriģentiem, visā Āzijā un arī ASV atzīts profesionālis. Dienvidkorejas simfoniskais orķestris ir sestais orķestris, kura muzikālais vadītājs ir Dzuohuans Čeņs. Nesen viņš sācis vadīt arī Pekinas Nacionālā skatuves mākslu centra orķestri. Līdz šim Dzuohuans Čeņs vadījis divus orķestrus ASV, trīs Ķīnā, vienu Meksikā un vienu Korejā. «Neatkarīgi no diriģēšanas skolas - vai tā ir vācu, krievu vai franču - ļoti daudz ir atkarīgs no katra diriģenta personības. Protams, ir atšķirības Āzijas un Eiropas mūzikas izteiksmē, valodā un intonācijā. Taču gadās, ka diriģenti no dažādām valstīm ir radoši tuvāki nekā ar kolēģiem dzimtenē. Individualitāte atkarīga no filozofijas, domāšanas, izglītības, mūzikas vēstures zināšanām, mākslinieka iekšējās pasaules,» uzskata Dzuohuans Čeņs.
Viņš ir pirmais mūziķis no Ķīnas, kurš ieguvis doktora grādu mūzikā un arī pirmais mūzikas doktors Mičiganas Universitātes vēsturē. «Muzicēšanas kvalitāti nenosaka tas, cik daudz zinātnisku grāmatu esi izlasījis. Taču akadēmiskās studijas palīdz veidot nopietnu attieksmi pret mākslu. Ne jau tāpēc, lai pateiktu, ka esmu gudrs, bet lai izstrādātu labu disciplīnu un pieeju, studējot partitūras un iedziļinoties mūzikas būtībā.»