un 30. aprīlī, apmeklējot Starptautiskās dejas dienas pasākumu virkni, ko sarūpējusi Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija (LPMHA). Par dažādajām meistarklasēm, kas notiks Rīgā, Jūrmalā un Piņķos profesionālu dejotāju un horeogrāfu vadībā, kā arī radošo darbnīcu var uzzināt mājaslapā www.dejasdiena.lv. Būs iespējams noskatīties trīs dejas izrādes: horeogrāfu Olgas Žitluhinas Kad pūcei aste ziedēs... 29. aprīlī Dailes teātrī, Valērija Oļehno Bez vadiem 30. aprīlī deju studijā Dzirnas, kā arī horeogrāfes, pedagoģes Ilzes Zīriņas izrādi Zeltītie zvēri, kuru izdejos Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa laikmetīgās dejas horeogrāfijas studentes.
Maz, bet saliedēti
Ilze Zīriņa Dienai par sevi stāsta, ka ir viena no aptuveni desmit laikmetīgās dejas horeogrāfu saujiņas, kuri aktīvi strādā šajā profesijā. Ilze laikmetīgās dejas pārstāve ir kopš 1997. gada, pašlaik veic LPMHA valdes priekšsēdētājas pienākumus, ir pedagoģe Latvijas Kultūras koledžā un Latvijas Kultūras akadēmijā, kā arī pasniedz nodarbības cilvēkiem ar dažādu prasmju līmeni dejā. Kad ir laiks un iespēja, Ilze rada horeogrāfijas pašas dibinātajai deju grupai ZI temp.dance. Ilze ir veidojusi horeogrāfiju vairākām dramatiskajām izrādēm, un daudzi viņas darbu - apzināti vai netīši - būs novērtējuši jauniešu kora Kamēr... lieluzvedumos. «Esmu tāds tipisks modelis, kā strādā visi tie laimīgie, kas spēj pārtikt no dejas,» viņa saka, tādējādi izmantot Eiropas Savienības projekta E-Motional Bodies & Cities piedāvāto iespēju - mēnesi pavadīt kādā dejas mākslas rezidencē ārzemēs - viņa nevar atļauties saspringtā darba grafika dēļ.
Raksturojot Latvijas jauno horeogrāfu darbošanos, Ilze bieži lieto vārdu «cīnās». Aktīvi strādā un cīnās Elīna Breice, Dmitrijs Gaitjukevičs, mazliet citādā žanrā Sandra Grīnfelde, Kristīne Vismane... Vairākkārt ir izrunāts jautājums, ka dejai nav savas telpas. Ja vien neesi pedagogs kādā skolā, kur vari izmantot tās telpas, studijas īrēšana ir dārgs prieks. Kā nozīmīgu aktivitāti Ilze min Latvijas Jaunā teātra institūta iniciatīvu - pērn sākto ciklu Jaunie nāk! -, kas dod iespēju jaunajiem horeogrāfiem radīt un pēc tam arī izrādīt savus darbus. «Laikmetīgās dejas vide Latvijā ir ļoti maza un ļoti saliedēta. Kopumā situācija ir laba - cik nu mēsv kā mākslinieki varam to uzturēt, tālāk jau runa ir par politiķiem, menedžeriem un tā tālāk,» rezumē horeogrāfe.
Jāsteidz bilst, ka laikmetīgās dejas mākslas lauciņā Latvijā ir daudz pozitīvā - arī inteliģenta publika, par kuras klātesamības trūkumu dejas izrādēs nevar sūdzēties. Ilze saka: «Protams, mums nav tik lielas publikas kā Dziesmu svētkos vai popkoncertos, un tas lielā mērā izriet no vides, vēstures un dejas tradīcijām, taču jau sen nevaram teikt, ka mūs nāk skatīties tikai radi, draugi un paziņas.»
Kustība kā celtne
Ar ko aizrauj horeogrāfa profesija? Ilzes gadījumā tā ir iespēja fantazēt un daudzo izvēļu brīvība, ko sniedz jaunas zināšanas. «Manā profesijā nekad nevar apgalvot, ka, lūk, ir tā, jo tā var arī nebūt. Man patīk, ja jautājumu ir vairāk nekā atbilžu,» tā Ilze. Dejas izrādi Zeltītie zvēri, kas skatāma 30. aprīlī plkst. 19 deju studijā Dzirnas, horeogrāfe veidojusi citādi nekā parasti, kad galapunkts tiek meklēts caur dejotāju dejas materiālu. Šoreiz LKA studentēm tika piedāvāts jau gatavs horeogrāfisks materiāls, bet kopā meklēta izpildījuma kvalitāte. Iedvesma izrādei ir Haruki Murakami grāmata Skarbā brīnumzeme un pasaules gals, taču dejā veltīgi meklēt šī darba satura izklāstu, jo laikmetīgajā dejā priekšroka ir kustībai, nevis stāstam. Lūdzu Ilzei atšifrēt kādreiz padzirdēto vārdu salikumu «kustību arhitektūra». «Kustība lielā mērā ir celtne, tāpēc ir svarīgi izveidot tādu kustību, lai skatītājs spētu ieraudzīt tās telpiskumu,» viņa stāsta. «Dejotāji nav plastilīna vīriņi, bet mājas. Ir ļoti būtiski ieraudzīt to 3D bildīti - it kā varētu redzēt dziļumā.»
Dejotājiem bieži uzdod jautājumu: «Kas ir deja?» Kāds Ilzes paziņa enciklopēdijā izlasījis, ka deja ir organizēta kustība laikā un telpā, par ko, protams, sākumā nākuši smiekli. «Tik sausi skan, bet īstenībā tā ir! Ja horeogrāfs domā par to, cik ātri, kādā virzienā un ar kādu stiprumu tiek būvēta kustība, tas nemaz nav pliekani.»