Vasaras koncertos uz skatuves pilnā sastāvā kāps seriāla Sirdsmīļā Monika varoņi, skanēs dziesmas no populārākajām teātra izrādēm un kinofilmām. «Dziedāšu par aizgājušo jaunību, uzteikšu veco Kaču, dejošu tango. Būs arī apcelšanās. Gribu uzgavilēt un pateikties liktenim par šo profesiju. Aktieri ir skaista suga!» acīm dzirkstot, apgalvo Olga Dreģe.
Katram savs laiks
Māksliniece saka, ka viņa pasauli uztver kā dzīvības brālību. Taujāta, kas tad īsti ir vecums, vai atradusi tam kādu filosofisku formulējumu, Olga Dreģe uzskata - vecuma nav. Ir laiks. «Katram savs laiks. Vecums nav nevērtīgāks kā jaunība, kurai ir tikai iedots šis lādiņš - ideju, enerģijas līmenī. Vecums - tā taču ir pieredze! Tās ir milzīgas zināšanas, piedzīvotais. Laiks, ko aizpildīt ar to Dieva atvēlēto, ko viņš gribējis, lai padaru. Vieni saka - laiks nežēlīgi projām rit, citi - laiks krājas kā bagātība... Laiks tiešām krājas kā bagātība. Tas ļauj salīdzināt, vērtēt, tas man iedod brīvību izvēlēties savā domāšanā, sapratnē. Paust to manu atklāto patiesību, ko esmu saklausījusi dzīves laikā.» Māksliniece saka - vecums ir liela dāvana, un kā spilgtus piemērus min Robertu Zuiku, Kārli Sebri, Ēvaldu Valteru. «Jo garāks katram atvēlētais laiks, jo lielāka tā ir dāvana pieredzei.»
Ko viņa pati sev vēlētu? «Gribētu, kaut man būtu minūtīte brīva laiciņa. Es tiešām divus gadus neesmu apsēdusies, neesmu pat izraudājusies, neesmu tik daudziem pateikusi paldies. Gribētu savai ģimenei pateikt paldies. Gribētu ievilkt elpu, jo tūlīt sāksies arī darbs jaunajā teātra sezonā. Gribētu no liktens izlūgties minūtīti klusuma un miera. Pie dabas!»
Par vecumu nedomāt
Olgas Dreģes skatuves dzīvesbiedrs Leons Krivāns, taujāts, vai viņam izdevies atšifrēt aktrises nerimstošās enerģijas noslēpumu, atzīst: «Tas ir Dieva dots.» Abi aktieri apaļo jubileju svinējuši ar mēneša starpību. Ko pašam Leonam Krivānam nozīmē šis cienījamais vecums? «Kad valsts maksā tik lielu pensiju, ka reizēm nevar izdzīvot,» strikti nosaka aktieris. «Katrs ir tik vecs, cik jūtas. Galvenais, lai neuzkrīt kāda kaite. Aktieri jau ir no tiem, kas sevi nekad nav žēlojuši. Patiesībā vecums ir tad, kad varētu obligāti vairs nestrādāt. Taču aktieri strādā līdz mūža beigām.»
Juris Strenga gan atzīst, ka par vecumu līdz šim neesot domājis. «Uz mani tas pagaidām neattiecas. Jo neesmu izjutis, ka manī kaut kas iekšēji varētu mainīties. Un spogulī cenšos neskatīties,» nosmej mākslinieks. «Mans nelaiķa draugs reiz teica - vajag samierināties un pie mitruma pierast lēnām... Ir jāsagatavojas neizbēgamajam, bet par vecumu jādomā nav!»
Justies vajadzīgam
«Vajadzīgs tikai dzīvot!» pārliecinoši saka Baiba Indriksone. «Vajadzīgs būt ziņkārīgam. Vajadzīgs ne tik daudz kreņķēties. Vajadzīgs justies vajadzīgam!» Aktrise gan atzīst - viņai ir saprotamas veco, vientuļo ļaužu izjūtas. «Man pašai vecumdienas paiet, dzīvojot līdzi savas ģimenes priekiem un rūpēm, tā es varu pārvarēt savas negribēšanas. Es piederu pienākuma cilvēku paaudzei, bet tas arī mobilizē. Kaut būtu vieglāk pateikt «es negribu», tomēr saņemties un izdarīt ir liels gandarījums.» Arī Baiba Indriksone teic - viņa neuzskata, ka vecums jau būtu iestājies.
«Kas ir vecums?» izbrīnīta ir Mirdza Martinsone. «Es cenšos par to nedomāt, jo man ir 38 gadi. Un man tie ilgi būs! Kad man kāds pienāk un saka «tu labi izskaties», es atbildu: jā, es tā kā Ļeņins, būšu mūžam jauna,» pajoko aktrise. «Vecums nepienāk. Gadi krājas. Kā tādā lādē sakrājas, un cilvēks kļūst gudrāks. Nezinu, vai atkal gribētu būt tāda, kāda biju savos 18 gados. Tagad es zinu lietas, kas man patīk, kas nepatīk, tās protu atdalīt. Protu novērtēt. Protu labāk cilvēkos saskatīt to, kas man patīk. Es rēķinos vairāk ar savu laiku, ar veselību, ar bērniem,» senioru vecuma priekšrocības uzskaita Mirdza Martinsone. Savai kolēģei Olgai Dreģei viņa novēl: «Lai ir laiks gan skumt, gan ampelēties un reizēm tā dumji iemīlēties!»