Pirmā daļa. Bēdīgā
Kādā saulainā un siltā sestdienā paklejoju pa Vecliepājas tirgu, nopirku nelielu cienastu savam kaķim, dažus video seriālu diskus un vēl dažādus niekus. Iegriezos tualetē, sameklēju savā makā skādes naudu 20 santīmus un jau pēc minūtēm 10 devos uz savu mašīnu, kas mani pacietīgi gaidīja pie veikala Maksima. Pie pārejas dažas minūtes iznāca pagaidīt zaļo gaismu, mūsu tur nebija daudz - trīs vai četri cilvēki. Mašīnā, jau sēžot šofera krēslā, kaut kāda zemapziņa lika pārbaudīt kabatas. Nekur nevarēju atrast savu maku. Pārmeklēju visu - mašīnu, kabatas, tīkliņu. Nav, un viss.
Steidzīgi aizskrēju uz tualeti, protams, arī tukšums. Vienīgi kasiere zināja teikt, ka pēc manis tur neviens neesot bijis. Vienīgā vieta, kur man maku no kabatas varēja izvilkt, bija pie gājēju pārejas, bet es pat neievēroju, kas man stāvēja blakus vai aiz muguras.
Otrā daļa. Nelikumīgā
Apmēram pēc kādas stundas policijas inspektors kapteiņa pakāpē protokolā ierakstīja: pazudis melns ādas maks, A, B kategorijas vadītāja apliecība, mašīnas tehniskā pase, pensionāra apliecība, krājbankas kredītkartes, Ls 75 skaidrā naudā un vēl šādas tādas lietas. «Meklēsim, lai gan teikšu godīgi - cerību gandrīz nav! Viss par šo zudumu tiks ievadīts datoros, palīdzēsim, kā varēsim!» Un tā ar šī kunga svētību aizbraucu mājās.
Pēc kādas nedēļas sāku atjaunot visus savus nozaudētos dokumentus. Viss beidzās labi, ja neskaita prāvos izdevumus naudas izteiksmē.
Un tagad mana stāsta banālākā, varbūt pat nelikumīga, otrā daļa.
Ar printeri izgatavoju 50 gab. Ls 5 banknošu (tikai vienu pusi - lai tiešām kāds nepiešuj naudas viltošanu). Paciņas virspusē uzliku četrus īstos piecīšus, visu apņēmu ar tievu gumiju - pēc skata, protams, nevar atšķirt no īsto piecīšu paciņas. No zvejniekiem dabūju mencu ūdu āķus. Ar standziņām nolauzu atskabargas. Neilona jakai (lietotu apģērbu veikalā nopirkta par Ls 3) atārdīju oderes vīli, nogriezu kabatu, kabatas augšmalā katrā pusē piešuvu pa diviem mencu āķiem, atārdītās vīles vietā piemontēju rāvējslēdzēju. Tagad iekšā iet viss, bet laukā - ne.
Pēc šādām manipulācijām biju gatavs kabatas zagļu ķeršanai un, lai pasākums izdotos, pierunāju savu znotu Andri. Viņš strādā policijā par patruļmašīnas šoferi. Viņš arī kaut kur sagādāja kinokameru ar diezgan spēcīgu objektīvu. Sarunājām, ka viņš man neuzkrītoši sekos pa lielu gabalu un filmēs, ja vajadzēs.
Trešā daļa. Medības
Un tā - kādu sestdienu ap plkst. 11 mašīnas atstājām stāvlaukumā. Es diezgan ilgi padarbojos gar bankomātu, un devāmies medībās uz tirgu. Pagrozījos gar galdiem, paviljonā gan augšā, gan pagrabstāvā, gan gar kioskiem, iegriezos pat 1000 sīkumos. Visur, kur vien gāju, bravurīgi ņēmu piecīšus no paciņas, kas bija ielikta makam pa vidu. Pie preses kioska bija neliela ļaužu burzma, tur demonstratīvi ieslidināju maku lamatu kabatā, par divām avīzēm iedevu Ls 2 monētu, un, kamēr gaidīju atlikumu, man pieķērās lielā zivs...
Vispirms kaut kas piespiedās, tad bija kaut kāds viegls rāviens. Kad ieraudzīju, ka mans Andris mani filmē gandrīz vai tuvplānā, - viss bija skaidrs, pagriezos un lēni virzījos uz vārtu pusi...
Un jūs neticēsiet - man blakus piespiedusies sekoja skaista, eleganti ģērbusies gadus 35-40 veca sieviete. Man likās, es apstulbu vairāk nekā viņa, laikam jau vienīgais, ko vēl varēju, bija: «Nerausties, tad nesāpēs, iesim uz mašīnu - tur arī parunāsim!» Viņa paklausīja un, diezgan cieši piespiedusies pie mana sāna un kreiso roku manas jakas labajā kabatā, nāca līdz, pēc kādām piecām minūtēm «mīļi» sēdējām mašīnā uz aizmugures sēdekļa. Andris apsēdās šofera vietā un noziņoja, ka viss ir nofilmēts, viņš ir gatavs braukt uz policiju. Man jau tad, pat neuzklausot viņas grēksūdzi, palika viņas žēl, lai cik skarbi un nežēlīgi ir bijis, bet skaistas sievietes asaras es nevaru ciest. Bet te asaras lija kā ar lejkannu.
Finišs
«Ja jūs nodosiet mani policijā vai citādi publiskosiet visu, ko esmu izdarījusi, izdarīšu pašnāvību. Tik un tā man dzīves šajā pilsētā vairs nebūs, gan kaimiņi, gan paziņas taču to zinās. No kauna uz ielas nevarēšu rādīties. Man ir 12 gadu veca meita, skolniece. Vīrs pirms trim gadiem aizbrauca strādāt uz Angliju, līdz pērnā gada Jāņiem reizēm sazvanījāmies, kādreiz kādu naudiņu atsūtīja. Viņš strādāja Aberdīnā ostā uz kaut kāda krāna vai pacēlāja, pelnīja ļoti labi. Tagad par viņu nezinu neko. Interesējos Anglijas konsulātā, solīja noskaidrot. Strādāju pēdējos sešus gadus diezgan lielā firmā par kancelejas vadītāju, no turienes atlaida, samazinot štatus. (Faktiski jau es neatbalstīju šefa seksuālo uzbāšanos.). Pat reiz par Ls 75 mēnesī strādāju par aukli piecus gadus vecai, izlutinātai meitenei...»
Protams, viņas «grēksūdze» vilkās pusstundas garumā. Noģērbu savu jaku, iebāžot divus žurnālus blakus viņas rokai, atbrīvoju to no āķiem. Roka asiņoja. Aizsūtīju Andri uz aptieku pēc joda un plākstera. Kaut kādi apārstējām cietušās vietas. Pēc vairākkārtējiem solījumiem nekad vairs tā nedarīt, aizvedām viņu līdz vietai, kur viņa dzīvo. Lai pavisam pārliecinātos par šīs sievietes lojalitāti, uzprasījos uz kafiju. Tiešām adrese bija pareiza, dzīvoja viņa mazā ar malku apkurināmā divistabu dzīvoklītī divstāvu privātmājā, visur kārtība, tīrs, sakopts. Arī meita bija mājās - es gan viņai dotu 18 gadus...
Es viņai piedevu. Vai viņai piedos Dievs? Tāda ir tā mūslaiku dzīve. Darbu atrast Liepājā jauna sieviete nevar, un, ja negrib nodarboties ar seksuālu pakalpojumu sniegšanu, iztikt ir problemātiski.
Te nu, lūk, ir visa mūsu «Lai dzīvo brīvā Latvija un sveika plašā Eiropa»! Visur privātīpašumi, gandrīz visas lielās Liepājas ražotnes ir likvidētas. Cilvēkiem nav darba. Lai apmēram 5% liepājnieku varētu dzīvot zaļi - 95% savelk ciešāk jostu. Man šķiet - jau pēc pārdesmit gadiem (protams, ja nekas nemainīsies valdīšanā) mēs Dievs, svētī Latviju! vietā dziedāsim Biedri, nu celieties kājās!.