Es drīzāk gribētu teikt XXI gadsimta skola. Skolām XXI gadsimtā, valsts skolām XXI gadsimtā ir vairākas iespējas. Skolas var darboties virzienā, kas iekļauj stingru un nemainīgu mācību programmu, noslēguma pārbaudījumus. Var izdarīt pieņēmumus par bērniem, kuri mācās šajās skolās. Ir bērni, kuriem viss izdodas, bet ir arī tādi, kuriem neiet pārāk labi. Tātad ir iespējama vidēja izglītības sistēma vai arī ir iespēja domāt ārpus rāmjiem. Pastāv divi atšķirīgi veidi, kā domā ārpus rāmjiem. Viens - mēs varam privatizēt izglītību. Tad spējīgiem skolotājiem un ikvienam spējīgam cilvēkam būtu iespēja veidot skolas. Otrs ir koncentrēties uz skolās strādājošo skolotāju kvalitāti, ja runājam par strukturālajām reformām. Ja tu koncentrējies uz profesijas kvalitāti, tad arī uzlabosies izglītības kvalitāte. Jautājums nav tik daudz par skolu, cik par skolotāju kvalitāti, uz kuru būtu jākoncentrējas.
Kādam cilvēkiem būtu jāstrādā skolās?
Es nezinu, kādi skolotāji ir Latvijā, bet domāju, ka viņi ir tādi paši kā visur pasaulē. Skolotāja darbs ir viens no grūtākajiem, arī patīkamākajiem, iedvesmojošākajiem, iespaidiem bagātākajiem un arī stresainākajiem darbiem pasaulē. Valdība ļoti reti izprot, kādas ir skolēnu un skolotāju attiecības. Skolotājiem ir viens no intensīvākajiem darbiem pasaulē, jo tu tiešām esi kā aktieris. Tu esi uz skatuves piecas dienas nedēļā, tev vienmēr ir jābūt interesantam un veiksmīgam. Skolotāji var mācīt veiksmīgi, bet, strādājot ilgus gadus, var būt arī citādi. Reizēm viņi ir noguruši un ir vajadzīga jauna motivācija. Esmu aplūkojis vairākas starptautiskas sistēmas, tikai dažās no tām ir stratēģija skolotājiem. Valdība apsēžas un domā, kā skolotāji var saņemt labāko atbalstu, kā ar viņiem būtu jāstrādā, lai gūtu pārliecību, ka skolotāji dara iespējami labāko un viņiem ir labākās zināšanas. Tikai dažas valdības par to domā. Vairākumā sistēmu nepastāv stratēģija skolotājiem, bet tas būtu vajadzīgs. Skolotāju praktisko iemaņu gūšanai un profesionālajai attīstībai ir jāsniedz valdības atbalsts. Skolotājam ir jābūt tiesībām pilnveidoties, un viņam pašam par to nebūtu jāmaksā. Ja mēs palūkojamies uz privātām kompānijām, tad pilnveidošanās ir darba sastāvdaļa.
Daļa vecāku nav apmierināti ar tradicionālajām vecāku sapulcēm. Kāds būtu labākais veids, kā vecākiem sadarboties ar skolu? Cik lielā mērā viņiem tas būtu jādara?
Es uzskatu, ka sadarbībai starp skolotājiem un vecākiem ir jābūt. Vecākiem ir atbildība, un arī skolotājiem ir atbildība. Skolotājiem vajadzētu skaidrot vecākiem, kā viņi var palīdzēt. Skolām ir jāsaprot, kā jūtas bērni. Savukārt vecākiem, ja bērns saka, ka es ienīstu savu skolu, pirmkārt, vajag par to izrunāties ar bērnu. Piepūlēties vajag ikvienam. Viena lieta, ko mums vajag atcerēties, - lietas vienmēr nevar būt brīnumaini perfektas. Skolas un vecāku attiecības vajadzētu iekļaut arī stratēģijā skolotājiem. Tajā būtu jāiekļauj vienošanās par skolotāju un vecāku attiecībām. Es nedomāju formālu līgumu ar parakstiem, bet vajadzētu saprast, ko sagaida skola un ko sagaida vecāki. Valdībai pie tā būtu jāstrādā.
Bieži skolās nākas saskarties nevaldāmiem bērniem, disciplīnas trūkumu. Kā panākt, ka skolēni zina ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumus?
Šis ir mans lauciņš. Es ilgu laiku mācīju skolā, kurā bija bērni ar emocionālām un uzvedības problēmām. Skolēnu attieksme ir viena no grūtākajām lietām, ar ko skolotājam jāsaskaras. Tādi bērni nekad nebūs lielākā klases daļa, bet reizēm viens vai divi var traucēt visu pārējo klasi. Viņi klasē ienes problēmas no mājām. Bērni, kas nemāk uzvesties, nepatīk nevienam. Starp citu, pārējiem bērniem klasē tas nepatīk vēl vairāk kā pašiem skolotājiem. Tādā gadījumā skolotājam vajadzētu ieviest disciplināras sankcijas. Ja skolotājs var apliecināt, ka ir darījis visu, lai mēģinātu problēmu atrisināt, bet tas nav izdevies, tad viņš ir tiesīgs sagaidīt, ka šo bērnu izņems no klases. Otrā lieta ir skolotāja profesionālā attīstība. Patlaban ir izveidotas dažādas tehnikas, kā profesionāli attīstīt skolotāju, lai viņš spētu strādāt ar «smagajiem» bērniem. Daži uzskata, ka profesionāla attīstība vairāk ir paredzēta nepieredzējušiem pedagogiem, bet šis nav tas gadījums. Dodoties cauri savai karjerai, skolotājam agri vai vēlu var nākties saskarties ar problemātiskajiem bērniem. Par to ir jārunā. Trešā lieta ir rast iespēju visiem skolotājiem kopīgi pārrunāt konkrētā bērna situāciju. Visi skolotāji var apsēsties un apspriest šī bērna problēmas - ko mēs zinām par šo bērnu, kādēļ viņš uzvedas tik slikti. Runājot par tiesībām un atbildību, abi ir jāpiemēro gan skolēniem, gan vecākiem, gan arī skolotājiem.
Pašlaik skolotāja profesijas prestižs Latvijā nav augsts. Vai to ir iespējams celt bez algas palielināšanas?
Profesijas prestižs veidojas no daudzām lietām. Skolotāja alga nevar būt tik zema, lai tas būtu iemesls, kādēļ cilvēki skolā nevēlas strādāt. Tai ir jābūt tādā līmenī, lai jauns cilvēks domā - jā, es varu atļauties būt par skolotāju, alga ir laba. Algai ir jābūt konkurētspējīgai ar citām līdzīga statusa profesijām. Skolotāju algai ir jābūt konkurētspējīgai ar ārsta, advokāta un vietējās administrācijas vecākā ierēdņa atalgojumu. Alga ir svarīga, taču ir arī citas lietas, kas nosaka profesijas statusu. Pašiem skolotājiem ir jābūt atbildīgiem par savu profesiju. Tas ir spēcīgs arguments, kādēļ skolotājiem vajadzētu veidot savu profesionālo padomi, kas nodrošinātu kvalitātes celšanu. Tas ir darbs profesijas pārstāvjiem sadarbībā ar valdību.
Kāda ir situācija Anglijā?
Ekonomiskās krīzes laikā skolotāju algas nav ļoti labas, bet nav arī sliktas. Jautājums ir par cita veida garantijām skolotājiem, kas nav alga. Tās ir skolotāju pensijas. Ja apsver domu strādāt kādā profesijā, tad fakts, ka vari saņemt garantētu un drošu pensiju, var būt noteicošs. Mācīšana ir ļoti nogurdinoša, un to nevar darīt ilgi. Liela daļa skolotāju nevar strādāt līdz 70 gadu vecumam. Ja alga nav izcila, bet ir relatīvi laba, tad drošas pensijas garantija ir svarīga. Pašreiz mums norisinās lielas diskusijas, jo valdība vēlas samazināt pensijas.
Gan Latvijā, gan citviet pasaulē izglītības sistēmā pārsvarā darbojas sievietes. Vai atalgojuma celšana būtu vienīgais veids, kā iesaistīt vairāk vīriešu?
Dažās valstīs ir vairāk skolotāju vīriešu nekā sieviešu, bet vairumā tiešām ir otrādi. Manuprāt, ir jāskatās arī uz to, ka profesija nešķiet pievilcīga lielai daļai cilvēku, ne tikai vienam dzimumam. Anglijā iemesls tam ir salīdzinoši zemā alga, stress un tā tālāk. Tomēr pēdējā laikā Anglijā tas mainās. Sākoties ekonomiskajai krīzei, tika rīkota kampaņa, lai skolās iesaistītu jaunus matemātikas skolotājus. Tika iesaistīts ap 300 bijušo finanšu jomas darbinieku, kuri bija pazaudējuši darbu. Viņi sāka apmeklēt pedagoģijas kursu, jo tur ir karjeras iespējas. Ir nepieciešams veidot mācību programmas konkrētiem mērķiem. Bet atkal jāteic, ka skolotājiem ir vajadzīgs konkurētspējīgs atalgojums.
Anglijā ir uzceltas skolas, kurās telpas ir paredzētas vairākām klasēm vienlaikus. Cita citu netraucētas, tur darbojas pat trīs klases. Vai šāda tipa telpu plānojums var uzlabot mācību darbu?
Patiesībā es pārāk neticu šai idejai. Tas, ko es domāju par skolu ēkām, galvenajam vārdam šeit ir jāpieder skolotājam un vecākiem. Skolas ēkas plānojums ir jānosaka, skolotājiem sadarbojoties ar vecākiem. Skolotāji, protams, nav arhitekti. Tomēr, veidojot skolas plānojumu, galvenokārt ir jāuzklausa vecāku un skolotāju ieteikumi. Anglijā bija veidoti skolu plānojumi, kas ir vienkārši smieklīgi, - visā skolā nebija neviena spēļu laukuma. Tur bija izveidota ļoti plaša ieeja skolā, kam iztērēja daudz brīvas vietas, bet nebija spēļu laukuma. Ar tehnoloģijām, kas ir pieejamas tagad, ir iespējams izveidot daudzfunkcionālu telpu ar bīdāmām sienām, kad katra klase var darboties pēc savām vajadzībām. Vienmēr ir jāatceras, ka bērniem patīk labi apstākļi. Protams, tas neizmainīs pilnīgi visu, bet labi apstākļi var vairot motivāciju. Tādēļ būtu ļoti svarīgi, lai valdība ieguldītu skolu ēku attīstībā. Es biju Valmieras pamatskolā. Tā bija fantastiska skola. Tā ir skola, uz kādu būtu jātiecas mums visiem. Ir acīmredzami, ka lielākajai daļai jauniešu skola ir nozīmīga gan izglītošanās, gan socializācijas procesam. Skolas nenoliedzami ir kopienas centrs, un tām tādām ir jābūt. Skolām ir jābūt atvērtām vairākumam sabiedrības, tām ir jābūt vietām, kas būtu paredzētas arī pieaugušajiem. Protams, ir vajadzīga nauda, lai to izdarītu, bet mācību iestādēm ir jāsniedz atbalsts, lai tās padarītu par kopienas centru. Es uzskatu, ka skolas ir jāveido kā mūžizglītības kopienas centri, mēs nevaram no tā attālināties.